Dažkārt piezogas vientulība. Šis ir laikmets, kurā cilvēki maz lasa dzeju.
Dažkārt piezogas vientulība. Šis ir laikmets, kurā cilvēki maz lasa dzeju. Trūkst domubiedru, kuri spēj priecāties par negaisa skaistumu un kuri peļķes redz, “kā mazus spoguļus, kas dzīvi atspoguļo”.
Bet, “nemāci mani dzīvot — vai tad karogam kāds māca, kā vējā plīvot, vai strautam kāds māca, uz kuru pusi plūst”.
Tas ir iedzimts talants
Par Aivi Sutugovu saka: viņš ir savrupa ceļa gājējs. Jo pasauli redz citādāku nekā citi, un savas jūtas un domas izsaka dzejā – turklāt tādā, kuru izlasot lietpratēji atzīst: “Iedzimts talants. Dieva dzirksts.” Aivim ir tikai 16 gadu. Patlaban viņš mācās Smiltenes 29. arodvidusskolā, kur apgūst komerczinības. Tik praktiska izvēle pat it kā nesader ar faktu, ka Aivis uzrakstījis jau gandrīz 60 dzejoļus, turklāt arī ļoti labus.
Pirmo reizi lasot Aivja dzeju, latviešu valodas un literatūras skolotāja Dace Āboliņa šaubījās, vai to patiesi sacerējis viņš. “Tas bija jau noslīpēts stils. Dzeja ar pieauguša cilvēka domām, izteiktu pārdzīvojumu un ļoti labu ritma izjūtu.” Tagad Dace atzīst, ka Aivim ir iedzimts dzejnieka talants. “Lieliem dzejniekiem dzejolis domās nobriest un tad vienkārši piedzimst. Aivim tā ir. Viņš spēj uztvert vissmalkākās nianses apkārtējos notikumos, cilvēkos un dabā.”
Sadzīvo divi cilvēki
“Brīžiem šķiet, ka manī sadzīvo divi cilvēki. Viens ir jūtīgs, otrs – stūrgalvīgs. Taču viņi savā starpā satiek labi,” atzīst Aivis. Pagaidām viņš neizjūt diskomfortu tādēļ, ka vienlaikus raksta dzeju un mācās komerczinības. Turklāt arodvidusskolā iesāktās mācības Aivis noteikti grib pabeigt. Ko darīs pēc tam, vēl nezina. Varbūt iesniegs dokumentus Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
“Es pieļauju, ka dzejnieki pasauli redz citādāk. Arī es. Vienkāršās lietās saskatu pat mežonīgu skaistumu, piemēram, pērkona negaisā. Un domāju es citādāk, vairāk par dvēseliskām, nevis materiālām lietām. Taču vienalga apzinos, ka maize jāpelna ar darbu.” Šopavasar skolā rīkotajā arodmeistarības konkursā topošajiem mazumtirdzniecības komercdarbiniekiem Aivis bija labākais, arī par meitenēm, kuras komerczinību kursos ir pārsvarā.
Taču Aivis neliekuļo, ka izvēlētā profesija ir sirdij tuvs darbs. Pēc pamatskolas absolvēšanas 29. arodvidusskolu izvēlējās tāpēc, ka tā atradās tuvu vecāku mājām Gulbenes rajona Kalnienā. Patika arī Smiltene – sakopta un klusa pilsēta.
Labestība maina sabiedrību
“Aivī rodams liels gaišums un labestība, ko jūt arī citi cilvēki,” domā Dace. Reiz Aivis no kāda dzejoļa izsvītroja rindas par naidu. “Nemāci mani dzīvot. Debesis taču arī nemāca zvaigznēm krist, atdot gaismu citiem un dzist.” Vietā palika šīs vārsmas.
“Es cenšos citiem pēc iespējas izpatikt. Tas nenozīmē pielīšanu. Bet kāpēc cilvēku neuzslavēt, ja viņš izdarījis ko labu? Ja visi jauki izturētos cits pret citu un nebūtu skauģu, tad dzīve būtu daudz patīkamāka,” domā Aivis. Viņa attieksmi pret dzīvi novērtē kursabiedri. Kaut arī Aivis ir citādāks, viņu pieņem kā savējo. “Reizēm jaunieši lūdz, lai lasu Aivja dzeju. Viņiem ļoti patīk. Uzreiz visi aplaudē,” stāsta Dace.
Nesen Aivis sācis rakstīt emocionālāk, izjustāk. Daļēji arī Aleksandra Čaka dzejas iespaidā. “Čakam pievērsos pirms gada. Izlaidumā dāvanā saņēmu viņa grāmatu “Dvēsele kabatā”. Pirms tam dzejnieka izmantotos salīdzinājumus nesapratu, bet tagad tie man ļoti iepatikušies,” atzīst jaunietis. “Taču Aivis Čaku nekopē, bet veido pats savu stilu,” novērojusi skolotāja.
Bailes kādu pievilt
“Čaks viņam atvēra jaunus vārtus uz dzejas pasauli. Nojaušu, ka to izdarījušas arī jūtas. Aivim pēc vasaras ir vairāk emocionālu dzejoļu, arī par mīlestību,” secina Dace.
Vienu dzejoli Aivis veltījis Natālijai no savas grupas. “Man ļoti patīk Aivja dzeja. Turklāt viņš ir cilvēks, ar kuru var izrunāties, dalīties domās un kurš prot uzklausīt. Ja es Aivim kaut ko izstāstu, viņš palīdz – iesaka, kā rīkoties,” stāsta Natālija.
Šonedēļ Aivis pārsteidza uz Smiltenes bibliotēkā rīkoto dzejas vakaru atnākušos klausītājus. Gan ar savu dzeju, gan to, ka dzejoļus lasīja pats, turklāt izteiksmīgi, bez ieskatīšanās lapā. Tā bija pirmā Aivja uzstāšanās smilteniešu auditorijai ārpus skolas telpām, kas tika apbalvota ar ziediem un aplausiem. “Tas ir apbrīnas vērts, ja kāds no mūsdienu jauniešiem lasa dzeju un turklāt vēl rada to pats,” domā Smiltenes bibliotēkas vadītāja Zaiga Krūmiņa. Pārsteigtās klausītājas pat prašņājušas, no kurienes šis jauneklis uzradies, un neticējušas, ka no arodvidusskolas.
“Es nezinu, ko teikt brīžos, kad mani kāds slavē. Tādās reizēs man pat ir bail, ka neattaisnošu uzslavas un kādu pievilšu,” atzīst Aivis. Vislabāk viņš jūtas ārpus pilsētas burzmas – dabā un klusumā. Tādas klusas ir Aivja vecāku mājas nomaļā vietā Gulbenes rajona Kalnienā, mežu un pļavu ieskautas.
Fasons neizsaka neko
Tajos 16 gados, kad Dace bērniem māca latviešu valodu un literatūru, viņa sastapusies tikai ar diviem talantīgiem skolēniem. Viens no tiem ir Aivis. “Otra bija kāda meitene – skaista, apdāvināta. Viņa Rīgā sāka studēt filoloģiju. Tad meiteni uzaicināja kļūt par modeli, un viņas karjera drīz ar to beidzās. Tāds banāls Rīgas stāsts,” nopūšas Dace. Viņa uzskata, ka pieaugušie jauniešus izprot pārāk maz un virspusējo pieņem kā īstenību. “Virspusēji skatoties, jaunieši ir citādāki. Taču, kad es lasu mūsu skolas audzēkņu sacerējumus, tajos atklāju daudz skaistu domu un saprotamu skatījumu uz dzīvi. Viņi ļoti mīl savas mājas un izjusti raksta par tām. Jauniešu ārējais fasons man it neko neizsaka. Tas slēpj labas domas.”
***
Noslēpums
Mums saujās iemiga
Noslēpums.
Aizlauza elpas un palika
Starp mums.
Tas smaržoja saldi
Kā liepziedu tēja,
Bet auklēts šķita
Lietus un vēja.
Vien atlika mums
Aizmigt tam līdzi
Un gaidīt, kad skalosies
Logā rīts.
Negaidot, kamēr
Mūsu dvēseles skums,
Mums saujās iemiga
Noslēpums.
Zem debesīm
Es guļu uz zāles paklāja
Un sūcu
Ar saules staru salmiņu
Debesu kokteili.
Tas nedaudz pēc piena kokteiļa
liekas
Un nedaudz pēc saldējuma,
Bet vairāk —
Pēc prieka, kad draugi tiekas
Ne zem jumta,
bet debesjuma.
Es zem debesīm.
Man blakus elpo koki
Ar zaļām lapu plaušām
Tik rāmi.
Un debesīs
Peld zeltains prāmis.
Tu dzīvo vai tikai …. eksistē?
Tu dzīvo vai tikai …. eksistē?
Un vientulība skumjām
Ar asarām asistē.
Tumšs.
Liekas, dvēselē
Kā auksta elpa dveš
No visiem pasaules stūriem.
Un tu nespēj —
Pārkāpt šiem mūriem,
Pārraut šīs virves,
Kas tevi saista
Pie skumju koka,
Kura lapas ir tavas asaras,
Tavi sapņi pēc ziemas
Būt vasarā…
***
Tavas rokas dus
Uz mākoņmalas.
Ir apkārt tik kluss
Kā uz vientuļas salas,
Kur palmās vējš
Šūpojas liegs
Un mūžīgai steigai
Pienācis miegs.
Nemāci mani dzīvot
Nemāci mani dzīvot —
Vai tad karogam kāds
Māca, kā vējā plīvot?
Vai strautam kāds māca,
Uz kuru pusi plūst?
Un vai zaram no sniega nastas
Kāds iemāca liekties un lūzt?
Vai saulei kāds māca
Citiem siltumu dot
Un kokiem kāds iemāca
salapot?
Tāpēc – nemāci mani dzīvot –
Debesis taču arī
Nemāca zvaigznēm krist,
Atdot gaismu citiem un dzist.
Lūdzu, nemāci mani dzīvot,
Katram pašam tas jāapgūst,
Katram pašam jāiemācās
Dzīves ceļā nenolūzt.
