Tirzas pagastā ir mājas “Ilgupes”, kas nosaukumu aizņēmušās no netālu cauri mežam tekošās upītes, kur jau vairākus gadus dzīvo Uldis un Jūlija Nāvīši.
Tirzas pagastā ir mājas “Ilgupes”, kas nosaukumu aizņēmušās no netālu cauri mežam tekošās upītes, kur jau vairākus gadus dzīvo Uldis un Jūlija Nāvīši.
Uldis uz vecāku mājām no Valmieras pārcēlies labprāt, bet Jūlija šaubījusies, vai spēs iedzīvoties, jo “Ilgupes” atrodas meža vidū tālu no pagasta centra. Viņa atzīstas, ka pirmajos mēnešos baidījusies iziet ārā tumšā laikā. Tikai naudas nepietiekamības dēļ Nāvīši nav reģistrējuši zemnieku saimniecību, lai gan te viss, izņemot pienu, ko no trim govīm pārstrādei nodod “Cesvaines pienam”, domāts pašu iztikšanai.
Uzvārdu saņem pūrā
Uldis Nāvītis, būdams lepns, ka ir reta uzvārda īpašnieks, stāsta, ka viņa tēva tēvs bijis dzimtcilvēks pie muižkunga. Saņemot brīvlaišanu, muižkungs vectēvam piešķīris uzvārdu, kas tobrīd ienācis prātā – Nāvītis. Vecmāmiņas pasē bijuši pat divi uzvārdi – Nāvītis – Nāve. Jūlija piebilst, ka bijuši gadījumi, ka cilvēki, šādu uzvārdu izdzirdot, satrūkušies.
“Žēl, ka ne mūsu ģimenē, kur ir divas meitas, ne rados nebūs šā uzvārda tālāknesēju,” viņa saka. Jāpiebilst, ka Ulda brālis Mārtiņš Nāvītis dzīvo un strādā Madonā, bet trešais brālis Jānis ir liepājnieks.
Abi esam pensionāri
“Kādi mēs zemnieki, abi esam pensionāri, jo deviņdesmitajos gados, kad Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā samazināja strādnieku skaitu, mums ļāva doties pensijā. Darba tobrīd nebija, tāpēc sākām saimniekot laukos,” viens pēc otra stāsta Jūlija un Uldis. Visgrūtāk esot tad, kad jāaizbrauc un jārod kāds cilvēks, kas pieskata saimniecību.
Šajā laikā esam tā pieraduši, ka, tiklīdz mājās ilgāku laiku vairāk cilvēku, sākam nogurt un gribas viesus vadīt projām, lai atkal varētu dzīvot ierastajā ritmā,” saka Jūlija. “Vasarā pie mums brauc daudz paziņu, jo te ir lauku klusums un miers, bet visi vēlas atpūsties,” priecājas Uldis.
Vēl jāizpērk zeme
Uldis stāsta, ka pagaidām gādājot par astoņiem viņa mātei kādreiz piešķirtajiem zemes hektāriem, bet, zemi vēl izpērkot, būšot 79 hektāri, kuros ietilps arī mežs. “Viss ir iemērīts, tikai trūkst 150 sertifikātu. Tie vēl jāiepērk, tad varēšu sacīt, ka esmu saimnieks,” Uldis ir apņēmības pilns, lai gan nesen nosvinējis sešdesmito dzimšanas dienu.
Jārēķinās ar vecumu
Aiz dzīvojamās mājas, kas nesen ieguvusi citrondzeltenu nokrāsu, sarindoti koši krāsoti bišu stropi – mītnes 26 saimēm.
“Mums ir jāsaprot, ka jaunāki abi nekļūstam, bet pie bitēm ir mazāk darba nekā pie lopiem, kam vasarā tonnām siens jāgādā. Kas te brauks un pļaus? Arī ziemā bites saimniekam ir atslodze,” uzskata Jūlija. Nāvīši nenoliedz, ka medus ienesums šogad ir labs, jo apkārt – meža pļavas. Arī saimnieki atvēlot platību nektāraugiem. Medus sviešanas laikā talkā aicinot Mārtiņu no Madonas. “Medu uzturā lietojam paši un nedaudz pārdodam,” piemetina Uldis.
Eiropā lielākās zosis
“Ilgupēs” vietu radušas 18 “Zandi” franču šķirnes pelēkās zosis, kas ir lielākās un klusākās Eiropā, tikai tām nedrīkstot ļaut lidot. Saimnieku lepnums ir arī 30 Austrālijas šķirnes gaļas tītari. No pieauguša tītara iespējams iegūt 20 kilogramu gaļas.
“Putnus audzējam, lai nevajadzētu gaļu pirkt veikalā. To skaitu varētu palielināt, bet kur realizēt. Ja tikai par desmit latiem, tad man neatmaksājas noņemties ar barošanu un plūkšanu, kas nav viegla nodarbe. Ja pirks zosi ar visām spalvām, tad cita lieta,” uzskata Jūlija. Zoslēnu ieguvei “Ilgupju” saimnieks sadarbībā ar brāli Mārtiņu lietotu ledusskapi pārveidojis par inkubatoru. “Arī zosis esam likuši perēt, bet lielākoties mēģinājumi beidzās neveiksmīgi, jo zosis ir nevērīgas un samīda tikko izšķīlušos zoslēnus,” skaidro Uldis.
“Laiks – 30 dienas -, kamēr izšķiļas putnēni, nav viegls, jo katru dienu pašu izgudrotajā inkubatorā jāregulē temperatūra un jāgroza olas,” viņš piebilst.
Pie laukiem ir jāpierod
Jūlija un Uldis Nāvīši atzīst, ka pie dzīves laukos ir jāpierod, īpaši, ja pirms tam esi bijis pilsētnieks. Jāpierod pie saimniekošanas un klusuma vakaros, pie vientulības, ja dzīvesvieta neatrodas pagasta centrā, pie rudenī un ziemā neizbraucamiem ceļiem un paļaušanos tikai uz saviem spēkiem.
Ja kāda no saimnieku divām meitām negaidot bilstu, ka no pilsētas pārcelsies uz dzīvi laukos, māte un tēvs vispirms liktu rūpīgi pārdomāt šo lēmumu, jo laukos dabas skaistums iet roku rokā ar neatlaidīgu darbu, kas vienmēr nav viegls kā rotaļa.
