Tu solījies atnākt pie manis lapkritī, lai kopā ar rudenīgajām skumjām prom aiznestu vientulību. Tad ticēju – tas būs drīz.
Tu solījies atnākt pie manis lapkritī, lai kopā ar rudenīgajām skumjām prom aiznestu vientulību. Tad ticēju – tas būs drīz. Kad kļavai aiz loga iesārtojās pirmās lapas, minēju- varbūt jau rīt zaros iemaldījies vējš pieteiks draisku rotaļu lapām . Todien, kad ilgu pilnu skatienu vēroju pirmo lēni planējošo lapu lidojumu, sapratu- varu sākt tevi gaidīt .Skaitīt minūtes, stundas , dienas, krītošas lapas … Skurbinoši sārts kvēloja mežvīns. Kā liesmojoši ugunskuri vilināja pīlādži, aicinot sasildīties. Un tad jau arī liepa bija nomainījusi savu ietērpu. Zeltainu lapu klājiens sāka iekrāsot izbalējušo zālāju. Saulainais zelts vēl atgādināja par atvasaru un ļāva nedomāt par rudeni… Tu nāksi. Es to jutu. Par to vēstīja ik mirklis – zīļu klusā pakšķēšana krēslainajā pustumsā, kastaņu ežu mīkstie atsitieni kritienā un kastaņbērnu cerīgā iznākšana pasaulē, dzērvju skumjā sasaukšanās debesīs, klusums, kas krītošu lapu soļiem lēnām apstaigā mājas … Es vēl gaidu… Lietus asarām raud sārtojošās apses. Trīsuļojot tās atsaucas pāri aizlidojošām meža zosīm un vēl ilgi māj atvadas. Ar vēja ziņu pār laukiem aizslīd mākonis… Cik viegli no zara atraisās lapas ! Uzsākot savu krāšņāko deju, tās brīžiem paceļas spārnos, bet tad atkal lēnām slīd lejup. Vai tikpat viegli diena seko dienai ? Un vai vienmēr gaidīt ir tik grūti ? Pat tad, ja zini – atnāks
