Tomēr man jāatzīst, ka no šī dzemdību procesa vadīšanas es vēlākā, jau ārsta, darbā laimīgi esmu spējusi izvairīties.
4.Tomēr man jāatzīst, ka no šī dzemdību procesa vadīšanas es vēlākā, jau ārsta, darbā laimīgi esmu spējusi izvairīties. Tas ir tik atbildīgi, un tur ir jābūt ne tikai lieliskām zināšanām, pieredzei un veiksmei, bet arī kam vairāk.
Kopš dzemdību gultu atklāšanas slimnīcā strādāja divi ārsti, un dzīvē notika tā, ka jauno ārsti nozīmēja par galveno, bet vecais nu bija padotā lomā. Saglabājusies šī laika pavēļu grāmata, kas atspoguļo bijušās peripetijas, savstarpējās attiecības arī toreiz nav bijušas gludas un ne tik koleģiālas, kā ideāli gribētos. Tā iznāca arī personālam laba skola par savstarpējo attiecību svarīgumu, visvairāk jau medicīnā.
Līdz ar dzemdību gultām arī man bija daži jauni pienākumi, bet viens no atbildīgākajiem bija autoklāva kurināšana slimnīcas pagrabā. Tā iekšienē bija jānovieto “barabani” – metāla bunduļi, kuros sagatavotajiem pārsienamajiem materiāliem bija jākļūst steriliem. Vajadzīgo temperatūras sasniegšanu norādīja sēra kušanas fakts. Sēru mēģenē ievietoja virs karsējamā materiāla kā indikatoru. Arī atmosfēras spiediena rādītājam bija svarīga nozīme. Autoklāva vectētiņam piederēja sava vieta slimnīcas ikdienā. Ap šo agregātu bieži pagrabā lodāja vardes, un šie aukstasiņu nevainīgie dzīvnieki mani vajāja visu mūžu. Man likās, ka, iemesta bedrē kopā ar garkājainēm, es beigtu elpot un nomirtu. Kā vienīgais mierinājums bija iegūtā atziņa, ka ir cilvēki, kas tāpat šaušalīgi uztver zirnekļus, peles un čūskas. Kas tas par “riebuma fenomenu” – vajadzētu pētīt, kurā cilvēka attīstības laikā tas rodas. Šī sajūta ir ļoti nepatīkama un nepārvarama, tā ir kā alerģija un nebeidzas.
Šinī laikā vēl gados jaunajai slimnīcai un tikpat jaunajiem darbiniekiem daudz svarīgākas par ikdienas darba jautājumiem likās liriskās un romantiskās jūtas. Katrs dzīves mākonis toreiz bija saules iekrāsots: mēs, slimnīcas meitenes, skraidījām pa ballītēm, braucām ekskursijās, meklējām draudzību un mīlestību. Pa vienai vien jaunās būtnes atrada savus iecerētos, taču nekad ciemā nedzirdēja runas, ka jauniņās slimnīcas darbinieces būtu atļāvušās plašāk nekā pieņemts sabiedrībā atvērt savas sirdsdurtiņas.
Arī es nebiju nekāds izņēmums. Kopš vidusskolas laikiem arī man bija draugs, kas zvanīja uz slimnīcu, kad man bija naktsdežūras, un mēs ilgi pļāpājām par visu ko. Pastā no viņa bieži pienāca vēstulītes ar pastmarkām, uz kurām bija balts balodis uz zila fona. Par to priekšniece Austra aizvien mani ķircināja: “Balodis šodien nav atrakstījis, laikam pametis.” Ar šo, tā nosaukto “balodi”, trīs gadus pēc vidusskolas beigšanas arī apprecējāmies. Viņam jau skolā bija iepatikusies mana resnā, garā bize, ar ko es arī laikam izkonkurēju pārējās pretendentes. Paralēli ģimenes dzīvei turpinājās medicīnā iesāktais ceļš.
Divu gadu ilgā sanitāres prakse bija “nolauzta.” Saņēmusi labu raksturojumu no slimnīcas galvenās ārstes ar ieteikumu mani uzņemt Medicīnas institūtā, posos uz Rīgu atkal. Šoreiz arī mans “balodis” kārtoja iestāju eksāmenus mediķos, un likteņa ironija – viņu uzņēma, bet mani – nē. Pietrūka pāra balles. Izmisuma sajūta bija neaprakstāma, taču neveiksmi varēja saprast, strādājot es par maz biju “zubrījusi” fiziku un ķīmiju. Konkurss bija arī tagad liels. Ko darīt tālāk? Varbūt tas bija vieglprātīgi, bet drīz “balodis” mani veda uz dzimtsarakstu nodaļu. Mīlestības vīruss bija inficējis arī mūs.
Sanitāres darbs bija mani norūdījis arī ģimenes dzīvei. Nekas jau nenotiek tāpat. Dzīvi vada likumsakarības un iespaido arī nejaušības. Atkal kļuvu par rīdzinieci. Vīratēvs mani līdz turpmākajam pavērsienam iekārtoja Misiņa bibliotēkā pie grāmatu restaurēšanas. Arī grāmatas bija kā slimnieki – un nu es iemācījos ārstēt tās. Iemācījos ar cieņu izturēties pret grāmatu un redzēju, kā, atjaunojot sabirzušās lapas, drukātais vārds dzīvo otru mūžu.
