Vārdi. Ļauni vārdi kā dzelkšņaini dadži Ieķeras sirdī un dur.
Vārdi
Ļauni vārdi kā dzelkšņaini dadži
Ieķeras sirdī un dur.
Kādreiz stundu, dienu vai mūžu
Tie savā tvērienā dvēseli tur.
Ne tos izraut, ne notraukt ar plaukstu,
Sāpe pieklust, bet zemdegās gail,
Gaidot nejaušu pieskārienu,
No kura tomēr ir bail.
Labie vārdi nolīst kā lietus,
Atnes veldzi, bet nožūst un gaist,
Brīdi noskalo sūrstošo smeldzi,
Kura ikdienā dvēselē kaist.
Teiksim vairāk tos labos un baltos,
Lai tie apmazgā kaistošās rētas,
Notrauc sūrumu dvēseles sāpēm,
Kaut vai netiek tās sadziedētas.
