1951.gada 16.novembris ir Valentīnas un Oskara Ādiņu kāzu diena.
1951.gada 16.novembris ir Valentīnas un Oskara Ādiņu kāzu diena. Rīt, pēc 50 kopā pavadītiem gadiem, ir viņu Zelta kāzas.
Klusas un mierīgas tās pieklauvēs pie dzīvokļa durvīm Brīvības ielas 24.namā. Klusi un nemanāmi apkārt sastāsies dienas, mēneši un gadi, lai pavaicātu: “Kāds bijis šis laiks, kad katrs ikdienas solis sperts tikai augšup pa saticības un mīlestības kāpnēm?”
“Kad dzimtsarakstu nodaļā bijām salaulāti, mājās atnākot, domāju: “Ko es esmu izdarījusi! Visu mūžu nenodzīvošu.” “Tomēr bija kāds spēks, kas mani un Oskaru turēja kopā,” šodien atceras Valentīna, bet Oskars smaida un klusē. Varbūt tieši viņš ir šā kopības noslēpuma zinātājs.
Pārpratumu atceras visu mūžu
Atsaucot atmiņā laiku pirms pusgadsimta, Valentīna joprojām nebeidz smieties par kādu pārpratumu, kas tolaik radies latviešu valodas nezināšanas dēļ, bet Oskars bilst, ka tā jau gadoties, ja tik ļoti gribot tautās iziet.
“Draudzējāmies gadu. Oskaru, kas tolaik strādāja mežrūpniecības saimniecībā, sūtīja komandējumā. Projām braukdams, viņš mans teica: “Kad atbraukšu, aiziesim uz dzimtsarakstu nodaļu un ierakstīšu tevi savā pasē.”Nebiju sapratusi viņa teikto, ka tas ir bildinājums, tāpēc, gribēdama visu nokārtot, paņēmu Oskara pasi un aizgāju uz nodaļu, bet tur visi par mani smejas un prasa, kur tad līgavainis. Atbildu, ka aizbraucis komandējumā,” atceras Valentīna.
Ne uz vienu neskatījāmies
“Pēc iepazīšanās mēs redzējām tikai viens otru. Tā tas bijis līdz pat šim brīdim. Laikam esam tādi cilvēki, kam pietiek ar savu laimi. Citas nekārojam. Es nebiju sabiedrībā gājēja, tāpēc tad, kad Oskars mani biežāk uzlūkoja, visi mudināja, lai ar viņu precos,” Valentīna stāsta. Viņas balsī jaušamas skumjas, atsaucot atmiņā kāzu dienu.
“Lepnu kāzu mums nebija. Varbūt tāpēc, ka abi dzīvojām pieticīgi, varbūt tāpēc, ka jau bija nosvinēta trīsdesmitā dzimšanas diena. Oskaram mugurā bija gaišs uzvalks, bet man – sarkana kleita. Par lieciniekiem sarunājām divus paziņas. Māsa Ņina sarūpēja svinību mielastu. Tie arī bija visi mūsu viesi,” nesteidzīgi saka Valentīna. Drīz vien pēc kāzām sevi pieteica dēls Juris, bet septiņus gadus vēlāk – Jānis. Oskars strādāja. Valentīna audzināja dēlus.
Bēgām no bērnības un trūkuma
Nelielā kartona kārbā Valentīna un Oskars glabā senas fotogrāfijas, kuras dažkārt izkārto sev apkārt, lai pārskatītu un atmiņās tiktos ar cilvēkiem, no kuriem daudzu vairs nav dzīvo vidū. Starp fotogrāfijām nav nevienas, kas atgādinātu par Valentīnas un Oskara bērnību. Pārāk smaga un trūkuma pilna tā bijusi.
“Piedzimu Baltkrievijā. Kad man bija tikai sešas nedēļas, nomira māte. Viņai bija slimas nieres, bet tolaik tās neviens neārstēja. Tēvs atradās gūstā, bet brālim, kas jau miris, bija seši, māsiņai – septiņi gadi. Vēlāk tēvs apprecējās otrreiz. Tad uzzināju, ko nozīmē pamāte. Nemitīgi biju izsalkusi un nosalusi. Atceros, kā pa šauru pagraba lodziņu zagšus līdu pagrabā, kur pamāte glabāja krējuma traukus, lai ar pirkstu slepus to nogaršotu. Apzinājos, ka daru slikti, bet tā gribējās ēst. Zinu, ko nozīmē smagi strādāt. Vai gan vieglu dienu dēļ abas ar māsu būtu atbraukušas uz Latviju? Tā bija bēgšana no trūkuma,” atceras Valentīna. Arī Oskara bērnība, kas vadīta kādreizējā Valkas apriņķī, nav vieglu dienu laiks. “Ar ganiņa rīksti rokās no saimnieka pie saimnieka esmu gājis. Tikai trīs ziemas skolojies. Visu pats centies iemācīties un saprast,” domīgi bilst Oskars, kas iepazinis leģionāru cīņu gaitas un tikai brīnumainā kārtā izdzīvojis Kurzemes katlā.
Nevienam pāri neesmu darījusi
Valentīna šodien nedusmojas uz tiem, kas viņai pārmet, ka nav kļuvusi par Latvijas valsts pilsoni, ka runā tikai krieviski, bet sarakstā par pensijas saņemšanu latvisku parakstu viņai ierādījis Oskars.
“Nevienu ziemu neesmu gājusi skolā, kā lai iemācos latviski rakstīt un lasīt. Nekad neesmu noliegusi mana vīra valodu, bet priecājusies par skaistajām latviešu dziesmām un tradīcijām, klusībā apslāpējusi asaru kamolu, kad saņēmu pārmetumus par uzdrošināšanos iziet par sievu pie latviešu puiša. Ar ko es biju sliktāka? Nevienam neesmu pāri darījusi. Kam man šodien, kad jau vairāk nekā astoņi gadu desmiti pārdzīvoti, jauna pase,” nopūšas Valentīna.
Oskaram gan kāds kritisks vārds pie rokas. “Ja es tik ilgi kā Valentīna dzīvotu kādā valstī, tad tās valodu iemācītos, bet viņai neinteresē. Pats gan vāciski un krieviski protu runāt, lai gan, kad karoju, ne vārda krieviski nezināju,” Oskars mazliet palepojas.
Labi, ka vēl esam abi kopā
Par visu vairāk Valentīna un Oskars baidās palikt vieni. “Kas Oskaru pažēlos, ja manis nebūs. Visādi dzīvē ir gājis. Tā jau nav ģimene, kurā nestrīdas. Es dusmojos, dusmojos, bet tad pirmā eju izlīgt. Reizēm, kad vienam vai otram kļūst sliktāk ar veselību, uztraucamies. Piecdesmit gados esam viens pie otra esam tā pieraduši, ka šķirti ne dienu nevarētu nodzīvot,” Oskaram dzirdot, atzīstas Valentīna un nenoliedz, ka divatā arī bēdas vieglāk pārciest. Īpaši tad, ja traģiski nākas zaudēt vienu no dēliem.
Visas pasaules bagātības viņi atdotu, lai Zelta kāzu dienā atvērtos durvis un pa tām ienāktu Jānis. Joprojām asaru ir par maz, lai sāpes izraudātu.
Rīt saulei, kas iespīdēs pa Valentīnas un Oskara dzīvokļa logiem, būs zelta krāsa, bet ziedi, kas ieguls Valentīnas rokās, smaržos pēc mīlestības. Tā klusi un nemanāmi stāvēs starp šiem cilvēkiem, baidoties skaļa apliecinājuma vārdos. Tikai Valentīna un Oskars sajutīs, kā mīlestība pirkstā uzvelk zelta gredzenu, kam pieci desmiti gadskārtu. Šo vērtību nevienam neatņemt.
Fakti
Valentīnas un Oskara kāzu diena ir 1951.gada 16.novembris.
Valentīna dzimusi 1919.gada 23.novembrī un pēc nedēļas svinēs 82 gadu jubileju.
Oskars dzimis 1917.gada 13.decembrī un svinēs 84 dzimšanas dienu.
Viens par otru
Oskars par Valentīnu saka:
– Viņa ir saimnieciska, strauja un strādīga. Arī šodien ir kā skudra, nemitīgi kaut ko dara. Tāpēc jau viņu noskatīju par sievu.
Valentīna par Oskaru saka:
– Viņš ir ļoti labs. Strādīgs, kārtīgs un mierīgs. Visi viņam ir labi. Žēl, ka novecojam, tik saticīgi dzīvojām.
