Aizvakar noklausoties “Saskaņas centra” premjera amata kandidāta Jāņa Urbanoviča sarunu ar žurnālistu Egilu Zariņu, kā arī izlasot šo interviju ar deputātu kandidātu Ivanu Klementjevu, saprotams, ka “Saskaņas centra” mērķis ir strādāt uz to, lai Latvijā dzīvotu draudzīgi un laimīgi cilvēki:
kur cilvēkam ir drošības izjūta un stabili dzīves apstākļi, ir darbs ar regulāriem ienākumiem, kur nodokļu slogs no nabadzīgajiem tiks pārdalīts uz bagātajiem, kur pensijas tiks izmaksātas pilnā apmērā, beidzot tiks aizstāvēti nabadzīgie, netiks pieļauta pēdējās dzīvības nomiršana laukos, slēdzot mazās skolās, tiks izveidota pieejama veselības aprūpe, nebūs nabadzīgu reģionu, zels tautsaimniecība, politiķi strādās kopā ar profesionāļiem, sabalansēti tirgosies ar Austrumiem un Rietumiem, pilsonība tiks dota, kādu vien vēlies un visiem, un galvenais – atveseļojot valsts ekonomiku, neizpatiks Maskavai un nepieļaus Maskavas invāziju Latvijā.
Tas taču silda mūsu grūtā laika novārdzinātās sirdis un priecē ausis. Šie ir pareizi vārdi, ko tad lai es te saku, tikai kaut kad sen vēstures grāmatās to jau esmu lasījusi un mācījusies. Taču tie ir un paliks tikai skaisti vārdi un lozungi. Tā ir sava veida balsu pirkšana un aicināšana iet balsot.
Mani tas uztrauc un dara ļoti piesardzīgu. Cilvēkiem ir krietni jāpadomā, cik tas viss ir realizējams un cik darbi attaisnos šos vārdus un solījumus.
