Kad nav nekāda prieka, ir tikai “vēlēšanās aizlidot prom, ja nevar citādi – vismaz aizbraukt ar velosipēdu”, kad gribas dzīvot savu dzīvi, izbaudīt tiesības justies brīvi, uzmeklējiet zviedru rakstnieces Gerdas Anti grāmatu “Tikai mazliet prieka”.
Kad nav nekāda prieka, ir tikai “vēlēšanās aizlidot prom, ja nevar citādi – vismaz aizbraukt ar velosipēdu”, kad gribas dzīvot savu dzīvi, izbaudīt tiesības justies brīvi, uzmeklējiet zviedru rakstnieces Gerdas Anti grāmatu “Tikai mazliet prieka”. Tas ir romāns par cilvēkiem un noskaņām kādā mazpilsētā.
“Kas tā ir par milnu, kas iebelž cilvēkam pa pauri neilgi pirms piecdesmitiem? Vai tā ir milna – tiesības – lai – dzīvē – būtu – mazliet – prieka,- iekams – cilvēks- nomirst”? Kaut tikai man būtu jauna grīda, pa kuru staigāt, tad gan es staigātu daudz vieglāk, tad es spētu lidot…”
Astridas un viņas draudzenes frizieres Gunbritas dzīvē ir pienācis brīdis, kad laiks vienkārši aizlido. Atliek vēlēties, lai tas ietu milzīgi lēnām, lai vēl pagūtu dzīvot. Un tomēr – “visi, kas tuvojas piecdesmit gadu vecumam, domā , ka tas ir kā Niagāras ūdenskritums. Es zinu, ka no tā nepaliek pat slapjš,” apgalvo Astrida. Viņa ir sieviete, kas ir sākusi sevi saredzēt citos, kurai mājās plauktā glabājas lāceņu liķieris, kas agrāk iedzēra tāpēc, ka bija nelaimīga, vēlāk – varbūt tāpēc, ka nebija laimīga, kura domā, ka “katram cilvēkam ir savs tonis”, ka “visi nodzīvotie gadi līdzinās siena kaudzei, no kuras katram gribas izgrābt adatu”. Un secina, ka tad, “kad cilvēks ir dusmīgs, viņš domā, ka tam ir taisnība”.
Romāna sižetu veido Astridas savdabīgais un dabiskais dzīves redzējums, sarunas ar citām pusmūža draudzenēm, asprātīgās pārdomas. Ar viņas trāpīgo raksturojumu romāna lappusēs iepazīstam Gunbritu, kam ir apnicis vīrs, bet ir kāds cits, kas viņu “dara priecīgu”, pēc sarunas ar kuru viņa staro, un “no šā starojuma varētu uzsildīt ūdeni”; Signi, kas “recenzēja nāves gadījumus”, bet pati nepieredzēja, kā gadiem veidotos ieradumus viņas mājā iznīcināja atbraucēji radi; vienmēr praktisko kaimiņieni Annalīsu; pašas “neplānoto dzīvi” Birgeru, kas ir kā “vaļīgs rokturis dzīvē” un “noguris no noguruma un noguris būt noguris”, un citu – vairāk un mazāk mazpilsētiņā pazīstamu cilvēku dzīvesstāstus.
Grāmata priecē ar autores prasmi ieskatīties dzīvē.
