Dvēseles kalendārs. Pēdējās dienas rītā sniga.
Dvēseles kalendārs
Pēdējās dienas rītā sniga. Tik ļoti gribējās visu baltumu paturēt sev. Lai apsegtu sāpes un vilšanos. Es to nespēju ne tad, ne arī tagad. Kāds ir bijis manā pasaulē pārāk ilgi, lai, aizverot durvis, nesāpētu.
Nav nozīmes sevi nogalināt. Sirds lauskas, nevienam nevajadzīgas, lido vējā, sagriezdamas pēdas un dvēseles kailumu. Ir vienalga, kas ar mums notiek. Vairs nedzirdu, ko runā pasaule. Esmu akla, lai redzētu patiesību.
Tu esi manas sāpes, mans nemiers un ilgas. Bezgaumīga un trula ir mūsu paradīze: vientuļi ieži, ezers un upes skrējiens, vītuši ziedi un nāve.
Tagad kā virpulī nežēlīgi skrienam pa pasauli, sevi pierādīdami, bet ne mīlēdami.
Es sildos putenī. Jo tu esi miris. Uz mūsu mīlestības kapa lieku ziedus. Tos pašus, ko reiz dāvināji Mīlētāju dienā.
Rozes ir ziedējušas pārāk ilgi. Par mirušajiem nerunā sliktu. Es neteikšu neko.
Patrīcija
