Alsviķu muižas pils un citu ēku drupas ir redzamas arī šodien.
Alsviķu muižas pils un citu ēku drupas ir redzamas arī šodien. Tās vēsture sākusies pirms 450 gadiem, bet pils uzcelta no 1888. līdz 1889.gadam. Alsviķu muiža ir piederējusi vairākiem īpašniekiem. Tā pirkta, dāvināta un atdota. Pēdējie pils saimnieki bija Aleksandrs fon Volfs ar kundzi, tāpēc par viņiem saglabājies visvairāk nostāstu.
“Aleksandrs fon Volfs bijis bargs. Vecais barons ar spieķi rokā pats pārraudzījis darbus klētī, kūtī un tīrumā. Viņa vienīgā mantiniece bijusi meita Anna. Jaunajai baronesei piederējušas septiņas muižas. To nosaukumus tēvs kā pantiņu licis skaitīt – Alsviķi, Tūja, Krāgaskalns, Buliņi, Jaunā muiža, Karva, Rezaka. Kā arī simtiem zemnieku saimniecību. Bijis spirta brūzis, trīs ūdensdzirnavas, četri krogi un daudz mežu. Muižā netrūcis nekā. Par dzīvi pilī rakstījis arī mūsu novada pedagogs un literāts Jānis Greste,” stāsta arodapmācības un rehabilitācijas centra “Alsviķi” struktūrvienības vadītāja izglītības jomā Vija Galeja.
Ikdienas dzīve muižā
Muižā bijis daudz kalpu: muižkungs, pavārs, dārznieks, zirgkopis, veļas mazgātājs, stārasts, sulainis, galdnieks, kalējs un citi. Bijuši zirgi – divi melni, divi balti, divi brūni, 30 cūkas, 100 govis un vairums putnu.
Aleksandra fon Volfa kundze apdzīvojusi pils otro un trešo stāvu. Istabas piepildītas ar mēbelēm un gleznām. Tuvākā persona lielmātei bijusi jumprava. Viņa uzklājusi un atklājusi gultu, palīdzējusi apģērbties un noģērbties, gājusi ar lielmāti pastaigās. “Tad kundze turējās pie kabatlakatiņa viena stūra, bet jumprava – pie otra. Lielmātei bija lietussargs un sunītis,” skaidro pensionēta skolotāja Velta Kehre. Pirmo reizi ierodoties Alsviķos, viņa satikusi divas vecākas sievas, kas savulaik bijušas muižas virēja un putnu kopēja.
Baroneses veselīgais uzturs
Barona sievai bijis veselīgs dzīvesveids. “Viņa dzēra avota ūdeni un katru rītu siltu pienu, ko pienesa jumprava. Ēda augļus un ogas, ko audzēja dārzniecībā. Pie sētas dienvidu nogāzē nogatavojās pat vīnogas. Lai iekļūtu pilī, bērni salasīja mežā zemenes, avenes un citas ogas un dāvināja baronesei. Viņa deva bērniem roku, kas bija jābučo. No tiem, kas to nedarīja, ogas neņēma,” stāsta V.Kehre.
Baronesei patikušas sēnes. Reiz viņa teikusi kalpam, ka grib iet sēņot. Kalps salasījis baravikas un iedēstījis tās netālu no pils. Viņa gājusi un lasījusi. Vēl tagad katru rudeni tur aug baravikas.
Lielākais pasākums – kāzas
Lieli svētki pagastā bijuši, kad vienīgā barona meita izgājusi pie vīra Rūdolfa von Transehe – Erla, kam Ērgļos piederējusi muiža. “Kā kungi kāzas dzēra, to neviens no pagasta ļaudīm neredzēja. Vietējā skolā valdīja uztraukums, jo par godu kāziniekiem vajadzēja dziedāt vāciski. Bet nebija, kur ņemt tik daudz cilvēku, kas prot runāt vācu mēlē. No muižas bija atsūtītas notis, un nolēma – ka tik pareizs meldiņš, kas gan klausīsies vārdus. Pie goda vārtiem kučieris apturēja zirgus, un koris sāka dziedāt. Jaunā lielmāte pagrieza galvu uz dziedātāju pusi un aplūkoja tautas tērpus. Jaunais lielskungs sēdēja karietē stīvs kā miets. Līdz galam dziesmu nevarēja noklausīties, jo zirgi satrakojās,” no nostāstos lasītā atceras V. Galeja.
Cilvēki no lielmātes baidījās. “Reiz Jāņos lopu kopējas bija līgojušas līdz pašam rītam un aizgulējušās. Baronese pati bija aizgājusi uz kūti. Viņas nobijušās, ka atlaidīs no darba, bet kundze brīdinājusi, lai tā būtu pēdējā reize,” dzirdēto atceras V. Kehre.
Baroneses bargums
Pa lielmātes ceļu drīkstēja braukt tikai viņa. Viena zemniece bija uzdrīkstējusies šo aizliegumu pārkāpt. “Viņai izjūdzies zirgs, un uztraukumā sieva nav spējusi to vairs sajūgt. Garām braucot, to ieraudzījusi baronese. Viņa iejūgusi zirgu un bijusi neizpratnē, kas tā par zemnieci, ka neprot zirgu iejūgt,” atstāsta V. Kehre.
Lai mācītos, arī tajos laikos vajadzējis lielu naudu. “Muižas kučierim bija dēls, kam baronese deva naudu mācībām. Kad atbrauca no skolas, viņam bija jāiet pie baroneses runāties, satiekoties un šķiroties bija jābučo roka. Kad students to vairs nedarīja, viņam naudu nedeva un no skolas bija jāizstājas,” skaidro V. Kehre.
Spoki un alas zem pils
Kā jau daudzās pilīs, arī Alsviķu muižā spokojas. “Aizgāju uz otru korpusu un pilī izslēdzu visas gaismas. Nāku atpakaļ, bet pirmajā stāvā deg gaisma. Domāju, ka kāds skolotājs atnācis, taču, ieejot ēkā, viss bija tumšs. Nākamajā dienā jautāju elektriķim, vai ir problēmas ar apgaismojumu. Viņš konstatēja, ka viss ir kārtībā,” atceras V. Galeja.
Pils darbinieki nav pārliecināti, kas viņus apciemo – lielmāte vai viņas meita Anna. Neko sliktu jau viņas nedarot. Bet, ja klusumā veras durvis, dzirdami soļi vai pa nakti pazūd kāda lieta, viņi zina, kas to paveicis.
Zem Alsviķu muižas ir divas alas. “Tās vairs nav lietojamas. Viena no pagalma ozola apakšas veda uz Tūjas pusi, bet otra bijusi uz Apes pusi. Baronese tās veidojusi, lai kara gadījumā varētu aizbēgt. Otrajā alā viņa esot glabājusi savas dārglietas. Zemnieki tās mēģinājuši izrakt, tāpēc nolemts alu aizbērt,” stāsta V. Kehre.
Pils saimniece katru pavasari no dīķiem izlaida ūdeni un ar slotu iztīrīja pamatu. “Kolhoza laikā izlaidām no dīķiem ūdeni, jo domājām, ka tajos kaut kas apslēpts. Bet neko neatradām,” atceras
V. Kehre.
Fakti
Alsviķu muižas pilī bijušas izglītības iestādes:
* 1927. – 1937.gads – Alsviķu bērnunams, * 1939. – 1945.gads – Valsts meiteņu audzināšanas iestāde,
* 1945. – 1957.gads – Alsviķu bērnunams,
* 1957. – 1962.gads – Alsviķu bērnunams un Alsviķu septiņgadīgā skola,
* 1962. – 1966.gads – Alsviķu internātskola,
* 1966. – 1991.gads – 98. speciālā profesionāli tehniskā skola (sākumā 12. speciāli profesionāli tehniskā skola),
* 1991.gads – arodapmācības un rehabilitācijas centrs “Alsviķi”.
