Dzirkstele.lv
Jau otro reizi Gulbenes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss un gulbenietis Kaspars Ozers ir ceļā no Gulbenes uz Polijas-Ukrainas robežu, lai nogādātu iedzīvotāju saziedotās mantas, pārtiku un medikamentus karā cietušajiem un bez pajumtes palikušajiem Ukrainas iedzīvotājiem.
Mācītājs devās ceļā 10.marta vakarā, savukārt Kaspars plāno izbraukt no Gulbenes 15.martā.
“Kad bijām pirmo reizi un iebraucām jau Ukrainā, tie “čaļi” (ukraiņi – red.), kas palīdzēja pārkraut saziedotās lietas, viņi ir tā noskaņoti – optimisti, saka: viss būs labi. Viņi ir patrioti. Sakārtojuši visu, organizācija ļoti laba, kā tur notiek humānās palīdzības nodošana,” stāsta Kaspars.
Atsaucība – ļoti liela
Ievietojot informāciju sociālajos tīklos ar lūgumu ziedot ukraiņiem, gulbeniešu atsaucība bija ļoti liela. “Toreiz trīs stundu laikā mašīna bija pilna. Nezinu, kā būs tālāk. Jebkurā gadījumā, ja šeit uz vietas neizdosies tik daudz savākt ziedoto lietu, tad braukšu uz bāzi Rīgā, lai mašīna ir pilna,” teica I.Matīss.
Arī Kaspars atminas, ka pirmajā reizē atsaucība bija grandioza. Ielikuši informāciju sociālajos tīklos un jau otrā dienā devās ceļā. Cilvēki zvanījuši pat pēc pusnakts, interesējoties, vai vēl var ziedot. Sākumā domājuši, ka brauks ar vienu mašīnu, bet beigās ar saziedotajām lietām bija pilni divi mikroautobusi. “Pēdējās bērnu autiņbiksīšu pakas pat taisījām vaļā, jo vairs nebija vietas, un likām pa vienam “pamperam” visās iespējamajās vietās tā, lai gaisa spraugu maksimāli nav vispār. Ukraiņi brīnījās, kā mēs ar diviem “busiem” varējām tik daudz atvest. Viņi, protams, pateicīgi par visu,” stāsta Kaspars un piebilst, ka saziedotās lietas ukraiņi tālāk ved uz lielo noliktavu, kur tās pāršķiro un sagrupē. “Tagad aktuālas ir higiēnas preces, medikamenti, lielie dvieļi, pledi, siltās drēbes.”
Aktuāli ir arī atpakaļceļā vest cilvēkus. “Mēs varējām paņemt piecus cilvēkus, bet tad nebija braucēju, jo tad viss vēl bija baigajā “bardakā”. Tagad mēs brauksim tikai ar vienu kravas “busu”. Runājot ar ukraiņiem, viņi stāstīja, ka līdz Ukrainas robežai cilvēkus atved ar autobusiem un tad nāk poļu mikroautobusi. Tagad nedēļas sākumā teica, ka esot vājprāts, kā cilvēki nāk ārā. Ir diezgan traki, kad aizbrauc uz turieni un ieraugi to visu savām acīm… Pirms robežas 2 līdz 3 kilometru garumā dežurē poļu policija ar automātiem, un viņi pie robežas nemaz tā nelaiž, lai nebūtu haosa. Kad humānā palīdzība nāk, viņi palaiž, un tad dodamies tālāk iekšā. Dziļi Ukrainā nesanāk iebraukt, turpat uz robežas. Tur ir daudz latviešu, kas ved humāno palīdzību,” stāsta Kaspars.
Ziedojumi ir un būs nepieciešami
Luterāņu mācītājs atpakaļceļā atgriezīsies ar ukraiņiem. “Kur viņi tālāk paliks – vai šeit, to nevaru pateikt,” sacīja I.Matīss. Arī viņš stāstīja, ka pirmajā reizē, esot uz robežas, bija diezgan liels haoss, bet tagad viss ir organizēti. “Bet, no otras puses, ir arvien vairāk cilvēku. Palīdzība ir nepieciešama. Es jau palīdzību vedu nevis, lai tā paliek pie robežas Polijā, bet lai tā nokļūtu tieši Ukrainā. Sazināmies ar palīdzības dienestu, un tad viņi koordinē. Pats braucu līdz Polijas robežai. Kad izbraucu, koordinatori visu laiku sūta informāciju, uz kurieni konkrēti braukt. Visu laiku notiek savstarpēja komunicēšana,” stāstīja I.Matīss.
Gulbenes luterāņu draudze turpina apkopot sarūpēto un ik pēc dažām dienām ved uz centrālajiem punktiem Rīgā vai Valmierā. Baznīca ir atvērta katru dienu no pulksten 10.00 līdz 20.00. Visu sarūpēto var nogādāt dievnamā un novietot zem balkona. Iespējams arī pašiem doties uz Rīgu vai Valmieru, kur īpaši lūgti brīvprātīgi palīdzēt visas ziedotās lietas sašķirot, sistematizēt, sapakot, marķēt. Draudze aicina atcerēties, kam šīs lietas ziedojam, lai šī akcija netīšām nepārvēršas par mājas tīrīšanu.
Ja mēs katrs pa mazumiņam…
Tie, kas vēlas palīdzēt ukraiņiem, saziedotās mantas var nest arī uz Rīgas ielu 33 Gulbenē. “Durvis ir vaļā arī naktī. Var nākt un atstāt. Balvos mums arī ir punkts, kur var ziedot, un tur ļoti daudz pirmajā reizē ziedoja,” stāsta Kaspars, kurš, pirmo reizi vedot palīdzību ukraiņiem, ceļā pavadīja 15 stundas. “Paldies maniem puišiem Didzim, Naurim, Ivo, kas bija kopā ar mani braucienā, un paldies manai sievai par organizēšanu! Un visiem paldies, kas ziedoja un ziedo! Uzņēmēji, lauksaimnieki ziedoja degvielu, mednieki – konservus. Bija cilvēki, kuri vēlējās ziedot, bet viņiem nebija transporta, ar ko atgādāt, tad mēs paši braucām uz Smiltenes pusi, Lizumu, Daukstēm, Alūksnes pusi, Annu, Jaunannu, Balviem. Arī tagad mēs aizbraucam pakaļ, ja paši nevar atgādāt. Tas viss ir brīvprātīgi, ko un cik kurš var. Kāda pensionāre atnesa adītas zeķes un teica, ka ceļš taču arī maksā, lai tur tiktu, un uzlika uz galda trīs eiro, sakot, ka vairāk nav, tad… kamols paliek kaklā, redzot mūsu cilvēku atsaucību,” aizlūstot balsij, nosaka Kaspars.
Viņš piebilst, ka ir saņēmis arī pa darvas pilienam no dažiem cilvēkiem par to, ko dara, tāpēc uzsver: “Es nedaru to, lai paliktu populārs vai būtu labs. Es jūtu, ka tas ir jādara, un, ja ir tāda iespēja un apkārt ir labi cilvēki, kas palīdz, tad kāpēc to nedarīt. Un ja mēs katrs pa mazumiņam…”
– Inita Savicka
Šobrīd nepieciešamās lietas:
bērnu apģērbi,
bērnu autiņbiksītes,
medikamenti: pretsāpju, gremošanas traucējumiem, pret augstu temperatūru; marle, pārsēji,
higiēnas preces sievietēm,
higiēnas piederumi: zobu birstes, zobu pastas, mitrās salvetes,
siltais vīriešu apģērbs,
termoveļa,
pledi, segas,
pārtika, kura ilgstoši uzglabājama un ātri pagatavojama,
mobilo tālruņu ārējās barošanas bloki.
