…Uz palodzes klusi zied balta ciklamena. Vāzēs izsmaržo rozes un neļķes. Klavieru baltmelnie taustiņi izsapņo notis. Nemanāmas gaisa plūsmas skandināti, iešķindas zvaniņi.
…Uz palodzes klusi zied balta ciklamena. Vāzēs izsmaržo rozes un neļķes. Klavieru baltmelnie taustiņi izsapņo notis. Nemanāmas gaisa plūsmas skandināti, iešķindas zvaniņi. Par tālām zemēm, izkārtojušās uz plaukta, sarunājas mazas lellītes. Tā ir savdabīga, tikai lietu izspēlēta mūzika, ko cilvēks saklausa tad, ja ļauj tai skanēt sirdī. Kārlis Vents to saklausa vienmēr, jo deja un mūzika bija, ir un būs viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.
“Esmu no tiem cilvēkiem, kas nemīl griezt galvu atpakaļ, lai atskatītos pagātnē un to izvērtētu. Vienmēr ir bijis jādomā uz priekšu. Kāpēc atkal satikties ar atmiņām, kas ne vienmēr ir pievilcīgas. Kara, izsūtījuma gadi. Man patīk baudīt kaut ko skaistu. Ja arī es pats varu to radīt, tā ir mana dzīves jēga,” domīgi saka Kārlis Vents, pirms dažām dienām atskatīdamies uz 75 mūža ziemām un vasarām.
Vēlējies kļūt par mācītāju
Skaista bērnība nenozīmē elpu aizraujošu, košu gleznu goda vietā pie sienas. Kārlim Ventam tie ir saprotoši un jauki vecāki, sakopta un rūpīgi apsaimniekota saimniecība, paļaušanās ticībai, ka labais vairo labo. Tā ir apziņa, ka ikvienam cilvēkam dzīvē ir sargeņģelis.
“Vecāki bija reliģiozi cilvēki. Katru svētdienu gājām uz baznīcu. Šodien es jūtos baznīcai nepiederošs, jo padomju laiks spējis cilvēka domāšanu mainīt. Varbūt tāpēc man nepieņemama tādu cilvēku attieksme, kuri agrāk baznīcu noliedza, bet šodien tanī sēd pirmajās rindās. Bērnībā gribēju kļūt par mācītāju un pat mācījos Rīgas baznīcas skolā, kas tagad ir 4.ģimnāzija,” atceras jubilārs.
Arī pirmā satikšanās ar dejas mākslu notikusi ģimenē, jo mamma bijusi tālā apkārtnē izslavēta dejotāja, bet tēvs – gleznotājs. “Gan mani vecāki, gan kalpi dzīvojām kā viena ģimene. Ziemas vakaros un svētdienās gājām rotaļās, un dejojām. Tas bija sākums. Skolā uzreiz tiku iesaistīts deju kolektīvā, kur iemācījos saprast, ka kolektīvā jādara tas, ko liek, nevis ko es varu,” viņš piebilst.
Iepazinis dažādu cilvēku mentalitāti
Dzīve ir iepazīšanās un iepazīšanas laiks. Tāda tā bijusi arī Kārlim Ventam, ko apliecina viņa teiktais, ka nācies dzīvot un strādāt dažādos novados.
“Lai piedod kurzemnieki, bet par šo novadu man ir vissliktākās atmiņas. Vēju caurpūstā Ventspils, kur tikai vietējiem iedzīvotājiem vasarā ir silti, bet ienācējam – auksti. Nespēju pierast pie jūras klimata. Nepieņemama bija kurzemnieku augstprātība, lai gan viņu vidū man bija labi draugi. Pārceļoties uz dzīvi Vidzemē, šīs puses cilvēki man šķita īpaši jauki, lai gan ar laiku esmu iepazinis arī viņu negatīvās iezīmes,” vērtē Kārlis Vents, atsaucot atmiņā pirmo tikšanos ar Stāmerienas pagasta lauku cilvēkiem, kas pārsteiguši ar iekšējo gara bagātību. Tas radījis apziņu, ka ne vienmēr tie gudrākie un labākie mīt pilsētā.
Pateicību glabā sirdī
“Es ārkārtīgi augstu vērtēju saskanīgas attiecības ģimenē. Nevaru iedomāties, ka varētu skandalēt, sarūgtināt un nesaprast otru cilvēku. Tāpēc esmu bezgala priecīgs, ka mūsu mājās valda saticība, uzticība un mīlestība. Vai tad nav tā, ka ģimenē uzticība ir laulības gultas vismīkstākais spilvens. Kāds augstāks spēks man dzīvē ir palīdzējis sastapt cilvēkus, kas likuši man mainīties, kļūstot nosvērtākam. Pirmo impulsu tam deva mana nelaiķe sieva Daina Ilva. Viņa lika saprast īstās dzīves vērtības. Ir labi, ka arī šodien es varu turpināt šo vērtību apzināšanu kopā ar dzīvesbiedri Ivu. Nekad nevar otram cilvēkam uzspiest savu taisnību, tāpēc esmu iemācījies cilvēku attiecībās vadīties nevis no savas patiesības, bet ieklausīties sarunu biedrā,” klusi saka jubilārs, jo skaļi par to labo, kas cilvēkam ir, pasaulei neizkliedz. Pateicību glabā sirdī.
Vēlas saprast un būt saprasts
Ja Kārlim Ventam lūgtu saskaitīt dejotājus, kam viņš palīdzējis apgūt dejas soļu un rakstus, pedagogs to nedarītu, jo nevarētu veikt šo uzdevumu. Tie būtu ne desmiti, bet simti, ar kuriem vienmēr meklēta un rasta savstarpēja sapratne, kaut arī tā dzimusi radošu strīdu rezultātā.
“Man jābūt pārliecinātam, ka cilvēki mani saprot, ka uz to esmu vedinājis neuzbāzīgi. Strādājot ar deju kolektīviem, man ir svarīgi, lai dejotāji izprastu katru soli, katru kustību, žestu. Tāpēc manas darba metodes ir atšķirīgas, jo uzskatu, ka dejošana nav tikai kāju un roku cilāšana,” teiktajā jaušas noteiktība.
Dejai jāpiedzimst izpildītāja sirdī
“Cilvēkam ir jāveidojas no iekšienes. Labi, ja viņš to saprot, jo katrs dejotāja žests ir dvēseles kustība, kam jānāk no sirds. Ja ir šī sapratne, tad roka, augums nekļūdīgi atradīs pareizo vietu, atliecienu, pagriezienu. Konkrētajā momentā ir būtiska cilvēka iekšējā sajūta. Kas mani grib saprast, tie paliek kolektīvā, kas to nevēlas – aiziet. Necenšos nevienu pārliecināt vai salauzt pretestību. Katram pieder izvēle,” uzskata deju pedagogs, atzīstot, ka tādu, kas dejā ieliek sirdi un dvēseli, ir maz. Viņš lepojas ar tiem dejotājiem, kas pieņēmuši viņa darba nostādnes un nespēj teikt ardievas dejošanai. Piemērs tam ir deju kopa “Ratiņš”, kas Kārļa Venta iegriezts, nebeidz griezties.
Prot būt bargs, bet ne naidīgs
Stāstot par darbu ar dejotājiem, Kārlis Vents nenoliedz, ka spēj būt bargs, strikti novelkot robežu starp bardzību un naidu, tās uzskatot par atšķirīgām izpausmēm.
“Man ir dažādi ieroči. Varu katru piespiest,” viņš joko, lai gan joks slēpj patiesības daļu. Pedagogs nenoliedz, ka rodas arī konfliktsituācijas. Cilvēks sadusmojas un aizskrien, bet tad atgriežas, lūdz piedot pārsteidzību. Tas nav viegli.
“Nekad neatgādinu bijušo un neienīstu cilvēkus, jo neprotu kultivēt naidu,” saka jubilārs un ir gatavs stāstīt par “Ratiņu”, ar kuru notiekot neklātienes darbs. “”Ratiņam” ir labs iestudējums, bet ne izpildījums, jo tas prasa regulārus mēģinājumu apmeklējumus. Paļaušanās uz iestudējumu ir “līšana caur adatas aci”,” kolektīva vadītājs nebaidās kritizēt.
Nepatīk lieka ārišķība
Vērojot Latvijā pazīstamu deju kolektīvu priekšnesumu, Kārlis Vents cenšas atšķirt ārišķīgo no dejotāja patiesās attieksmes pret darāmo, jo viņam nav pieņemams teatrālisms.
“Vienmēr dejotājiem atgādinu: “Mīliet mākslu sevī, nevis sevi mākslā!” Skatītājiem ir vajadzīga māksla, ne dejotājs – indivīds,” viņš saka. Izrādās, ka nav daudz kolektīvu, kas izprot šo patiesību. Piemēram pedagogs min deju kolektīvu “Liesma” un “Dancis”, kur, ja arī pavīd ārišķīgais, to piesedz ar profesionalitāti. Ar patiku viņš atsauc atmiņā laiku, kad kolektīvi iestudēja dažādu tautu dejas un mainīja tērpus.
“Kad to pārtrauca, domāju, kā mēs spēsim visu aizpildīt tikai ar latviešu tautas dejām. Ar bažām gaidīju pirmos deju svētkus brīvā Latvijā. Biju patīkami pārsteigts, ka tie izdevās, liekot apzināties, cik dažāda var būt latviskā deja, cik daudzveidīgs – taututērps,” vērtē speciālists.
Jaunrades dejas neskaita
Kārļa Venta pūrā ir daudz jaunrades deju, kuras sākotnēji viņš pierakstījis, bet tagad to vairs nedara. Vairākas no tām ir godalgotas, nodrukātas grāmatās, tomēr autors uzskata, ka kolektīvi viņa dejas neizvēlas, jo tām vajadzīgs īpašs izpildījums. “Esmu kļuvis slinks, jo jaunas dejas radīšana ir saistīta ar muzikālo pavadījumu, kas man ir noteicošais. Neuzskatu, ka man piemīt aicinājums izveidot deju. Apstākļi ir piespieduši to darīt,” domīgi bilst horeogrāfs.
Cenšas izprast un pieņemt jauno
Jubilārs nekad necenšas būt noliedzošs, bet pieņem jauno bez pārsteidzīgas nosodīšanas. Sevi viņš raksturo kā liriķi, uzskatot, ka viņa radīto deju piedāvājums šodien pieprasījumu neiztur, jo jaunatnei tas nepatīk. “Ir cits laikmets. Mēs – pagājušā gadsimta cilvēki – nevaram uzspiest savus uzskatus, jo tagad valda cits dzīves stils, kam raksturīgas citas dejas. Te neko nevar darīt, lai gan šodien mēs no daudz kā laba atsakāmies. Mums jāpieņem jaunais domāšanas veids. Mode ir lipīga lieta. Atceros, pēckara gados modē bija baltas tenisa čības. Kam bija melnas, tas ar zobu pulveri pārkrāsoja un tad nāca uz balli. Mode mainījās. Tas attiecināms arī uz dejām. Kādreiz vadīju sporta deju kursus. Visi skaisti dejoja, bet, aizgājuši uz balli, pēc tam man teica: “Tur neviens tā nedejo!” Tomēr tas bija jauks laiks, kad cilvēki mācījās dejot, jo viņi vienlīdz iemācījās uzvesties,” uzskata jubilārs, piebilstot, ka dažubrīd juties kā cīnītājs ar vējdzirnavām. Kārlis Vents mudina nenosodīt, bet izdzīvot šo laiku.
***
Ja jums pretim pa ielu nāk sirms, stalts un galants kungs. Ja, padodot sveicienu, cieņā paloka galvu un steidz izņemt roku no svārkiem, tad ziniet, tas ir Kārlis Vents, kas dzīvei un mūžam piešķir gaišās krāsas, jo tumšo tāpat ir daudz. Viņš neizvēlas bagāto pasauli, bet zelta graudus rod pieticībā.
Ja jautāsit viņam, kas ir laime, Kārlis uz brīdi apstāsies, padomās un sacīs: “Laimīgs ir tas cilvēks, kurš ir apmierināts ar savu dzīvi un darbu, kas dod gandarījumu, cilvēks, kas nemokās ar problēmām.” Jūs todien būsiet satikuši laimīgu cilvēku.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kārlis Vents.
Dzimis: 1927.gada 26.janvārī Rīgas rajona Baldonē.
Skolojies: Baldones pamatskolā, Rīgas 4.ģimnāzijā.
Strādājis: Baldonē, Krustpilī, Ventspilī, Jēkabpilī, Balvos, Gulbenē.
Vaļasprieks: ceļošana.
Sapnis: aizbraukt uz Skandināvijas valstīm.
