“Iespaidi par notikumiem ar laiku izbāl, bet prātā paliek galvenais,” tā saka Guntis Blūms (81) – seniors no Daukstu pagasta Stariem. Kādreizējais lauksaimnieks, kādreizējais vietējās un arī nacionālās nozīmes politiķis.
Viņš ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kurš vēl var dalīties ar saviem aculiecinieka iespaidiem par vēsturisko Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas apstiprināšanu 1990.gada 4.maijā. Toreiz par Latvijas neatkarību balsoja ar Gulbenes vārdu saistītie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti Pēteris Gabranovs, Sarmis Mednis un Andris Apinītis. Viņi visi ir pārkāpuši mūžības slieksni. Tā sanāk, ka no gulbeniešiem vairs tikai G.Blūms ir bijis klāt tajā vēsturiskajā sēdē.
“Es biju tur, zālē,” stāsta G.Blūms, kuram šādas tiesības toreiz bija kā PSRS tautas deputātam (ievēlēts bija no sporta biedrības “DOSAAF”, jo G.Blūms bija aktīvs motosporta atbalstītājs). Viņš labi atceras savu un ikviena Latvijas patriota saviļņojumu tajā tālajā 4.maija dienā. Saviļņojumu, kāds valdīja Rīgas ielās. Bija panākts izlolotais rezultāts.
Sajūtas šodien, sagaidot zīmīgo datumu, ir rimtākas. G.Blūms ir atklāts un pašironiski saka, ka tās dienas notikumus piedzīvojušie pirms 34 gadiem bija jauni, skaisti un veseli, bet tagad – vairs tikai skaisti. Šos objektīvos apstākļus viņš dēvē kā dabisku procesu, ar kuru nevienam negribas samierināties. G.Blūmam piemīt humora izjūta, tā palīdz būt optimistam.
Sākumā domas bija tikai uzlabot sociālismu
Taču 1990.gada 4.maijam bija priekšvēsture. G.Blūms bija viens no 39 Latvijas drosminiekiem, kuri togad pat jau martā parakstīja PSRS Tautas deputātu prezidijam adresētu vēstuli ar aicinājumu izskatīt jautājumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Soļi uz šādu formulējumu tika sperti diplomātiski un pamazām, saka G.Blūms. Pirmie, kuri uzdrošinājušies savas vēlmes nosaukt patiesajos vārdos, esot bijuši lietuvieši, tad igauņi. “Viņi bija radikālāki,” saka G.Blūms.
Viņš atminas, ka Dainis Īvāns īsi pirms došanās uz Maskavu viesojies Gulbenē, kur bija tikšanās ar iedzīvotajiem kultūras namā. Viņš tad runājis par konfederatīvu attiecību veidošanu Latvijai ar PSRS, klātesošie to uzņēmuši atzinīgi. Vēlāk Rīgas stacijā pirms izbraukšanas uz Maskavu D.Īvāns jau teicis: “Braucam uz Maskavu šķirt laulību ar PSRS.” Šajās sarunās toreiz esot piedalījies arī Juris Bojārs.
“Domājām par to, ka vajag rakstīt jaunu konstitūciju, veidot konstitucionālo tiesu un virzīt tai arī pārstāvi no Latvijas. Par to iestājās Aivars Endziņš. Tās vēl bija domas tikai par to, kā uzlabot sociālismu, kā piešķirt tam cilvēcisku seju. Bet pamazām idejas attīstījās. Un tā īsti Latvijas neatkarības centieni nostiprinājās pēc 1991.gada augusta puča,” stāsta G.Blūms.
Kā zināms, 1991.gada 21.augustā, kad OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu Rīgā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas. Tādējādi 1990.gada 4.maijā deklarētais pārejas periods bija beidzies un Latvijā pilnā apjomā tika atjaunota 1922.gada Satversmes darbība.
G.Blūmam ir savas pārdomas par to, cik patiesībā lēnprātīgi tika atjaunota Latvijas neatkarība. Viņš ir lasījis Kārinas Pētersones un Ilzes Būmanes grāmatu “Valstsvīrs. Anatolijs Gorbunovs” un saskatījis, ka tur šis Latvijas Kompartijas CK sekretārs (līdz 1990.gadam) un vēlākais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs ir parādīts kā piesardzīgs politiķis, kurš ne jau uzreiz atbalstīja Latvijas neatkarības ideju. “Grāmatā A.Gorbunova personības apraksts faktiski ir komplementārs. Viņš nekad nebija pret neatkarību, bet viņa nostāja bija tāda, ka jāiet soli pa solītim. Un liekas, ka tā bija pareiza taktika,” saka G.Blūms.
Taču tieši tāda stratēģija, kādu politiķa karjeras laikā ir pielietojis A.Gorbunovs, ļāvusi nonākt pie laba rezultāta, pie valstiskās neatkarības ar vārda spēļu palīdzību.
Ar ticību Latvijas neatkarības nosargāšanas politikai
G.Blūms saka – tic Latvijas politikai un tam, ka tiek darīts viss iespējamais, lai būtu nosargāta valstiskā neatkarība. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka Latvijas sabiedrība nav viendabīga. Ir tādi, kuri joprojām dzīvo, Krievijas propagandas “saindēti”.
G.Blūmam ir savi uzskati par to, kāpēc tomēr šodien viņa daudzi vienaudži saka, ka sociālismā dzīve Latvijā bija labāka. “Protams, jaunie un veselie ir laimīgāki par veciem un slimiem, kuriem pie tam ir niecīga pensija. Sabiedrības noslāņošanās ir ļoti nopietna problēma. Apdalīti pamatoti jūtas pensionāri, mazo algu saņēmēji un vecāki, kuri audzina bērnus. Tā ir ļoti nopietna sociāla problēma, un, to nerisinot, sekas var būt nopietnas. Jārīkojas gan valstij, gan pašvaldībām.”
Par Latvijas ārpolitiku G.Blūmam arī ir, ko teikt, sevišķi par Latvijas atbalstu Ukrainai. Viņš saka: “Tas ir mūsu pašu labā. Mūsu mazā valsts dara daudz. Ja citas Rietumeiropas valstis darītu tāpat, tas būtu ļoti labi. Ja šāda vienota palīdzība un atbalsts Ukrainai tiktu dots uzreiz pēc Krievijas militārā iebrukuma, sen okupanti jau būtu padzīti.”
Pasaules lielvaru iekšējās politiskās peripetijas un vilcināšanos G.Blūms dēvē par eksistēšanu “uz ukraiņu rēķina”. “Ja nedosim Ukrainai ieročus, lai ukraiņi varētu karot, tad… karosim reiz mēs paši. Taču lielās Rietumeiropas valstis dzīvo komfortā un šo situāciju izprot ne labprāt. Labāk spriež par zaļo kursu, nevis apzina, kādu postu ekoloģiskajai sistēmai nodara karš,” saka G.Blūms.
Tomēr G.Blūms uzskata – nereti Latvijas iekšpolitikā ienaidnieks tiek meklēts tur, kur tāda nemaz nav. Viņam ir savs viedoklis par martā ārlietu ministra amatu atstājušā Krišjāņa Kariņa darba lidojumiem privātajos avioreisos. G.Blūms saka: “Protams, ir bijusi izšķērdība, bet, liekas, tieši mērķtiecīgi K.Kariņa darba komandējuma lidojumi tiek saukti par privātiem. Tad jau visi lidojumi jāsauc par privātiem, jo gandrīz visas visas aviokompānijas ir privātas.”
No pašvaldības gaida laukiem draudzīgus lēmumus
Gulbenes novada domes deputātus kā personības G.Blūms augstu vērtē, tomēr uzskata, ka tagadējais sasaukums savos lēmumos ir laukiem nedraudzīgs. Par to liecinot šķietams sīkums no visu pašvaldības funkciju kopuma: pensionāre lūdz ziemā iztīrīt piebraucamo ceļu pārsimt metru attālumā līdz viņas viensētai, bet pretī saņem atbildi, lai zvana traktoristam pati, lai maksā pati. G.Blūms šeit pārstāsta “Dzirkstelē” lasīto, un tur arī amatpersonu aizbildinājums – privātīpašumā pašvaldība nedrīkst rīkoties. Lielā mērā šādas problēmas ir saistītas ar to, ka vairs nav vēlētu “pagastveču”. Ir pašvaldības darbinieki, kuri nemaz nedrīkst domāt ar savu galvu, ir jāklausa rīkojumi – uzskata G.Blūms. Te viņš citē Rīgas Stradiņa Universitātes Padomnieku konventa locekļa Ģirta Rungaiņa teikto: “Latvijā vienmēr nonāk pie labākā rezultāta pēc tam, kad visi nepareizie ir izmēģināti.” G.Blūma domas – arī vietējā politikā reiz būs jānonāk pie loģiskiem lēmumiem.
Viņam ir arī pārdomas par pašvaldības budžeta taupīšanu, kas šodien ir sevišķi aktuāls temats. Vai esot prātīgi pilsētas Gulbīšu parka rekonstrukcijā ieguldīt pusotru miljonu eiro, bet taupīt uz bērnudārzu darbinieku algu, uz skolēnu pusdienu rēķina? G.Blūmam ir pārdomas arī par nodomu Gulbenē pabeigt lielā stadiona rekonstrukciju ar grandiozu būvi esošo tribīņu vietā. Viņš neredz šādai idejai ekonomisko pamatojumu. Saka – tā būs naudas ielikšana betonā, nevis cilvēkos, jo summas, ko pašvaldība atvēl sportistu atbalstam, ir nožēlojami mazas.
“Esam jau aizmirsuši, ka īsi pirms novada pašvaldības izveidošanas šādas izšķērdīgas rīcības rezultātā divi pagasti bija nonākuši maksātnespējā. Novada izveidošana viņus izglāba. Tagad novada pašvaldībai tādā pašā situācijā nevajadzētu nonākt,” saka G.Blūms.
Viņš arī apšauba pašvaldības centienus par katru cenu lielos un mazos projektos piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu. Nereti lētāk esot būvēt bez Eiropas naudas. Kāda seniore reiz ironizējusi par centralizētā ūdensvada projektu laukos: “Par tādu naudu taču ūdensvadu varēja ielikt no sudraba caurulēm.”
- Šodien: 22.11.2024
- Sveiki! Pieslēgties
Visaugstāk vērtēšu tos tā laika politiķus, kuri, pirms aiziešanas labākos medību laukos. atstās aiz sevis memuārus ar patiesību kā pēc karogu maiņas bijusī kompartijas spice sadalīja kompartijas naudu. Nav noslēpums, ka tieši bijušie komunistu funkcionāri pagastos un pilsētās pēkšņi kļuva par lielāku vai mazāku biznesu īpašniekiem kā uz burvju mājiena. Par šo visi kā ūdeni mutē ieņēmuši.