Dzirkstele.lv
Sabiedrības cilvēks. Tāds bija Andris Apinītis. Izcils sarunbiedrs! Intervijās “Dzirkstelei” viņš bez augstprātības, brīvi atklāja visu savu dzīves gājumu, domas. Viņš uzticējās cilvēkiem. Neprasīja interviju pirms publicēšanas pārlasīt, lai rediģētu. Šogad A.Apinītis palika ārpus politikas, palika savā mājas dzīvē, ģimenē, tomēr interesējās par to, kas notiek apkārt. Viņš bija un ir cilvēks, kurš rosina citus domāt un apzināties – mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. “Kad man jautā, ko cilvēki ir guvuši pēc 1990.gada 4.maija? Es saku – tā ir brīva domāšana,” tā “Dzirkstelei” teicis A. Apinītis.
Par neatkarības sapni un skarbo īstenību
A.Apinītis kā Augstākās padomes deputāts bija viens no 138, kas balsoja par Latvijas neatkarību 1990.gadā. Ar laika distanci par to A.Apinītis sacīja: “1990.gada maijā un 1991.gadā man bija tāda pārliecība, ka vienos 10 gados mēs dzīves līmenī būsim krietni augstāk nekā šobrīd. Realitāte izrādījās skarbāka. Toreiz, pirms 18 gadiem, likās, ka visi strādās, ekonomika ies uz augšu, bet dzīves realitāte izrādījās citāda. Vieniem brīvība deva lidojuma sajūtu, bet citi izlaidās. Tas jau līdzinās bezatbildības sajūtai. Sak, nekas ļauns nevar notikt. Mēs varam, zinām, esam gudri, visu izdarīsim! Tikai ar to darīšanu… Viens otrs gaidīja, ka uz paplātes pasniegs visu. Galu galā liela daļa no mums tā īsti neapzinājās, ko nozīmē kapitālisms. Bez saulainās puses ir vēl cita. Man nebija ilūziju, ka būs vienkārši.”
Latvijas un tās iedzīvotāju nākotnes vīziju A.Apinītis redzēja šādi: “Manas prognozes ir optimistiskas. Viens no maniem teicieniem ir, ka dzīve ir skarba. Ar to ir jārēķinās. Neviens mums neko nedāvinās. Ir pašiem jāstrādā. Taču kopējās prognozes ir optimistiskas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzīves līmenis Latvijā ar katru gadu paaugstināsies. Varbūt tas nenotiks tik straujos tempos kā iepriekšējos gados, algas paaugstinājās, un visi domāja, ka drīz jau paradīze būs. Tā nenotiek. Tomēr katram ir jāatrod dzīvē sava vieta, kur cilvēks jūtas vislabāk, kur sevi var vislabāk izteikt un sevi pārdot. Es nekautrējos no šiem vārdiem. Es pārdodu savu darbu. Un arī katram ir jāpārdod. Ir jāmēģina to pārdot par visaugstāko cenu. Un tad viss būs kārtībā. Spirāle vedīs augšup. Jo cilvēks labāk spēs pārdot savu darbu, jo labāk dzīvos. Lai būtu, ko pārdot, vajag zināšanas, izglītību, profesiju, pieredzi.”
Viņš bija patiess Latvijas patriots un rīcības cilvēks. 2010.gada 29.aprīlī “Dzirkstele” viesojās pie A.Apinīša viņa dzimtajās mājās Gaujmalā, un viņš atcerējās, kā reaģējis, uzzinot par 1991.gada janvāra notikumiem Rīgā: “Bijām mežā svētdien nostrādājušies. Mājās skatījāmies televizoru un sapratām, ka Rīgā kaut kas iet vaļā. Teicu, ka nevaru mājās sēdēt. Sēdos automobilī un pa pusotru stundu biju Rīgā.”
Par vietējo politiku Gulbenes novadā
“Katram vadītājam savā darbavietā ir jābūt saimniekam! Ir jājūtas tādam! Cilvēki nedrīkst justies kā marionetes. Taču lielākas tiesības nozīmē arī lielāku atbildību un redzējumu, ko vēlamies panākt,”
2014.gada 31.janvāra intervijā “Dzirkstelei” ir sacījis A.Apinītis. Viņš izteicies arī tā: “Bez grēka, bez kļūdām un bez problēmām jau nav neviens no mums! Par to nav runa. Teorijas šajā sakarā attīstīt negribu. Jebkurai nejaukai situācijai savā dzīvē mums katram ir jāpieliek punkts.”
2015.gada 2.oktobra intervijā “Dzirkstelei” A.Apinītis teicis: “Es pats politikā atgriezos pēc 20 gadiem. Nezinu, vai vajadzēja, bet dzīvē neko nevajag nožēlot.” Un vēl A.Apinītis paudis: “Mana nostāja ir tāda, ka pārmaiņām ir jābūt akceptētām ar šo pārmaiņu dalībniekiem.”
Par pašvaldības vadības maiņu A.Apinītis 2016.gada 8.aprīļa intervijā “Dzirkstelei” ir teicis: “Visur palaikam vēlas “svaigas asinis”. Tas ir pareizi. Citādi sākas rutīna! Tajā pašā laikā, protams, ir vērtīgs lietpratīgs, pieredzējis pašvaldības vadītājs. Taču viņa ideju pēctecību labā nozīmē nodrošina tie, kurus viņš aiz sevis ir atstājis pašvaldībā. Tie ir speciālisti. Spēcīgs vadītājs var paveikt daudz, taču bez atbalstītājiem viņam neiztikt.” A.Apinītis arī atklājis, kas viņam kā politiķim sāp visvairāk – “novadā arvien vairāk sarūk iedzīvotāju skaits” un “mums, palicējiem, pagaidām joprojām vēl trūkst kopības sajūtas par to, ka mēs dzīvojam novadā, nevis katrs savā pagastā vai pilsētā”.
2016.gada 4.novembra “Dzirkstelē” A.Apinītis runā par aplamībām novada pašvaldības finansēs, kas, kā uzsvēra viņš, bija jānovērš jau tad, kad tika izveidots Gulbenes novads. Pie pārmaiņu realizēšanas ķērās A.Apinītis. Viņš pats šo procesu raksturoja kā cilvēkus saudzējošu – “ar baltiem cimdiem”. Par sevi vietējā politikā A.Apinītis ir teicis: “Es jau no paša sākuma, kad stājos amatā, teicu – negribu būt solītājs un pareģotājs. Tas ir pret manu dabu.”
Viņa politiskais testaments novadniekiem
Pēdējā intervijā 2017.gada 13.oktobra “Dzirkstelei” A.Apinītis piekodinājis: “A.Vējiņa veidotajai koalīcijai ir jāsaprot, ka viņiem ir tikai vienas balss pārsvars.” Viņš arī uzsvēris, ka “nākamais gads parādīs”, kāds īsti ir jaunās domes vadības pienesums. Viņš arī sacījis tā: “Pagaidām izskatās, ka tas, ko jaunais novada vadītājs sludina, šur tur iet šķērsām. Gribas atgādināt – mums ir parlamentāra republika. Es personīgi arī esmu nevis prezidentālas, bet parlamentāras republikas piekritējs. To, ko nozīmē viena cilvēka vara valstī, jau parādīja 1940.gads. Jā, kad viens ir pie varas, visi procesi virzās ātrāk, bet – līdz brīdim, kad šis ģēnijs kļūdās. Es esmu pret autoritāru un par demokrātisku vadības stilu. Mums šobrīd domē tomēr ir 17 deputāti, kuri katrs pārstāv noteiktu iedzīvotāju daļu. Tas būtu jāņem vērā!”
60 gadu vecumā mūžībā aizgājis bijušais Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andris Apinītis (dzimis 1957.gada 24.augustā) novada domi vadījis no 2015.gada 25.septembra līdz 2017.gada 19.jūnijam. Līdz tam A.Apinītis (“Reģionu alianse”) bija novada domes deputāts un strādāja izglītības, kultūras un sporta jautājumu, kā arī tautsaimniecības komitejā; darbojies arī Vidzemes plānošanas reģiona attīstības padomē. Pirms tam ilgus gadus bijis “Latvijas Unibankas” (“SEB bankas”) Gulbenes filiāles vadītājs. 2000.gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
– Diāna Odumiņa
