Ziemas olimpiskās spēles sākušās nevis ar pompozu, bet mīļu atklāšanas ceremoniju.
Ziemas olimpiskās spēles sākušās nevis ar pompozu, bet mīļu atklāšanas ceremoniju. Ar pietāti pret cilvēku, pret sportistu un skatītāju, ar sāpēm par to, ko Amerika piedzīvojusi. Tomēr dzīve turpinās, būs jaunas uzvaras, jauni sarūgtinājumi. Nekas nestāv uz vietas, un saplēstais zvaigžņotais karogs, kas izvilkts no tirdzniecības ēku drupām, tiek nomainīts ar jaunu. Kad Latvijas karogu stadionā svinīgi ienesa hokejists Harijs Vītoliņš, komentētāju uzmanību saistīja Latvijas hokeja izlase un, protams, Sandis Prūsis, kas, aizmirstot par visām problēmām un Starptautiskās olimpiskās komitejas nicīgo attieksmi, tomēr piedalīsies.
Sanda Prūša vēlmi startēt olimpiādē negatīvi vērtē daudzi sportisti, pazīstami pasaules čempioni, norādot, ka viņam vajadzētu kaunēties un negraut olimpiādes labo slavu. Turklāt Zviedrijas sieviešu bobsleja treneris izteicies, ka lielākā daļa bobslejistu lieto dopingu. To norādot viņu spēcīgie un dūšīgie augumi. Turklāt pēdējā laikā vairāki bobslejisti pieķerti dopinga lietošanā, un dažas amatpersonas pat pieļāvušas iespēju, ka šis sporta veids tiks izslēgs no olimpisko sporta veidu saraksta. Tomēr tas nemazina līdzjutēju gaidas pēc bobsleja sacensībās, jo mums ir Sandis, kam just līdzi.
Jā, olimpiāde spēj aizraut līdzjutējus. Tie, kas jūt līdzi savējiem, mainījuši dienas ritmu, ceļoties jau četros no rīta, lai vērotu tiešraides. Klausoties sporta ziņas, skaļāk tiek uzgriezts radio. Un, lai arī mēs sen jau esam aizmirsuši just cits citam līdzi, atbalstīt un priecāties par otra sasniegumiem, bēdāties ne tikai par savām, bet arī kolēģa vai tikai garāmgājēja bēdām, tad šajā laikā to atkal var mācīties. Un es ceru, ka būs daudz līdzjutēju, kas pie zilajiem ekrāniem, kā arī Soltleiksitijā sauks: “Sarauj, Latvija! Sarauj, Latvija!”, nevis noteiks: “Mūsējie jau neko nevar.” Dzīve taču pierāda, ka jāpriecājas ne jau tikai par pirmajām vietām un godalgām, jāpriecājas, ka mums ir olimpieši. Un mums ir!
