Kad sasniedzam mērķi, tavu prieku! Piecdesmit devītajā istabā esam vienīgie iemītnieki. Abu augumu iesildītā kopmītnes gulta vēl ilgi manās atmiņās glabās tuvības siltumu.
18.
Kad sasniedzam mērķi, tavu prieku! Piecdesmit devītajā istabā esam vienīgie iemītnieki. Abu augumu iesildītā kopmītnes gulta vēl ilgi manās atmiņās glabās tuvības siltumu. Es ceru, ka arī turpmāk mūs šķirs tikai kilometri. Atceros kāda dzejnieka teikto:
“Arī krastā, mans draugs,
Vajag bāku, kas māj.
Vajag tālīnas gaismas
Un vēl tā, kas aiz tās.”
Nākamajā ziemā mēs nesalsim. Vīrs otrā rītā pamatīgi nosiltina logus un ar stingru roku piesit virs manas gultas jaunos plauktus. Kā gide vīram rādu pilsētas skaistumu. Cik labi būtu, ja mēs varētu palikt kopā! Bet varbūt tieši otrādi? Mūsu ģimenes saites stiprina tieši šīs bezgalīgās satikšanās ilgas?
Pavadījusi savu dzīvesdraugu līdz pilsētas robežai, atgriežos ar pazemes transportu kopmītnēs un nu, par laimi, atrodu istabā pilnā sastāvā vecās istabas biedrenes. No somām tiek izcelti dažādi gardumi kopīgai maltītei. Studentija atkal ir kopā. Visu vasaru es par istabas biedrenēm nebiju pat iedomājusies. Kāds egoisms! Kopmītnes atkal šalc daudzbalsīgo sadzīves skaņu kakofonijā. Periodiski aizdūc gar logu tramvaji, un tiem ir cita skaņa nekā Rīgā. Uz soliņa kopmītnes skvērā studenti strinkšķina ģitāru, un ik pa brīdim ārdurvis dimd kopīgā ritmā. Jau ar pirmo vakaru klāt ir biļešu izplatītāji, jau rīt var iet uz koncertiem, teātriem, operu un ledus baletu. Tas ir jaukākais, kā kliedēt drūmos kopmītnes vakarus. Biļešu cenas ir pavisam pieņemamas, un māksla, ko piedāvā dižpilsēta, ir augstākās raudzes.
Šogad pilsētas zelta kupolu atspīdumā arī es jūtos savējā. Medicīnas studijas ir par kāpienu augstāk, garīgā bagāža aug, es mācos un tiecos tālāk. Nedrīkst pagurt un nolaisties! Trešais mācību semestris piesola jaunas zināšanas: histoloģiju – mācību par audu vissmalkāko uzbūvi, mikrobioloģiju – sīkbūtņu pasaules noslēpumus, bioķīmiju – organismu iekšējo procesu dzīvo ķīmiju. Turpinās anatomijas studijas ar valsts eksāmenu semestra beigās. Vēl nav aizšķirta arī latīņu valodas grāmatas pēdējā lapa. Svešvalodā gan es “braucu” ar veco bagāžu. Neviens te necer medicīnas literatūru lasīt svešā valodā. Lasām krievu mācību grāmatas, un arī pasniedzēji nav valodu entuziasti. Turpinās fizkultūra, un labākais šinīs nodarbībās ir slēpošana ziemā.
Pilsētas pievārtē ir brīnišķīga sporta bāze – Kargolova – ar labām slēpošanas trasēm un inventāru, par ko studentiem nodarbību laikā nav jāmaksā. Slēpot patīk pat man – fizkultūras sliņķei. Esmu jau pieradusi pie krievu mentalitātes. Grupā mani uzņem bez pretenzijām. Pati Latvija ar Jūrmalu un ārzemniecisko sadzīvi ir pievilcīga, un Ļeņingradā ciena arī studentus no Rīgas.
Kaut kas jauns otrā kursa studentu dzīvē ir darba meklējumi. Ar stipendiju vien maizes rieciens daudziem ir paplāns, un studentiem jātiek galā pašiem. No svaiga gaisa un mīlestības neviens nevar iztikt. Tad nu darba meklēšana kļūst tikpat svarīga kā mācīšanās. Daudzi iekārtojas no kopmītnes netālajā bērnu slimnīcā. Pārsvarā dežūras ir sestdienās un svētdienās, un nekāda ogu maize tās nav. Students pēc dežūras nav nekāds pārcilvēks, lekcijā tāda snauduļošana vien sanāk. Mūsu grupā strādā apmēram puse no studentiem, bet tikai vienam ir neticami laimējies peļņas ziņā. Anatolijs “pa blatu” ir dabūjis darbu pilsētas morgā. Šādas iestādes pilsētā esot tikai dažas un aizvien “pilnas līdz griestiem.” Pēc vecām krievu tradīcijām šī ir gandrīz vienīgā vieta, kur dod lielas dzeramnaudas par nelaiķa apģērbšanu, apkopšanu un iezārkošanu. Esot uz šo darbu lielas rindas un savi noteikumi: alga paliek starpniekiem, kas darbu izgādā, un vēl pašam morga sanitāram jāzina, kā dalīties ar konkurentiem. Arī mums, studiju biedriem, no Anatolija nelegālajiem ienākumiem tiek labums. Grupas biedrs nav skops un izmaksā visiem pusdienas studentu ēdnīcā. Reizēm visus aizved uz tuvāko iecienīto restorānu, ko saucam par “Pelēko zirgu”. Tad alkohols līst straumēm, un drīz nevainīgā laika pavadīšana kļūst par postu. Grupas vīrieši te grēko īpaši – sāk kavēt nodarbības. Kad alkohols atraisa mēli, Toļa stāsta briesmu stāstus no morgā piedzīvotā, prāvas naudas banknotes svaidīdams pa labi un kreisi. Reizēm viņš zaudē pat jebkādu mēra sajūtu, piemirstot, ka uzticētie ķermeņi vēl nesen bijuši dzīvi cilvēki, mīlējuši, nīduši, cerējuši un vīlušies. Agrākais puisis kā puisis tagad kļuvis par ciniķi. Nu ir nauda, un tā viņu maitā.
