Sinolietei Ingrīdai Bērziņai grāmatas dzimst cita pēc citas un birst gluži kā no pārpilnības raga. Tikko viena ieraudzījusi dienas gaismu, kad jau top nākamā. Šobrīd iznācis viņas romāns “Vārnu sila meža – vecenes”.
I.Bērziņa “Dzirkstelei” atzīst, ka rakstīšanas degsme viņai neapsīkst.
“Jāturpina, kamēr vien acis ir vaļā un prātā – domas! Šobrīd arī strādāju pie jaunas grāmatas, tā būs grāmata bērniem. Sajūtas, kad rokās nonāk grāmata – es tās apglāstu, un tā grāmatu smarža! Sirds līksmo! Redz, cik cilvēka laimei maz vajag. Ir grāmata, un esmu laimīga! Un, kad pāršķirstu savas grāmatas, liekas – vai tiešām es to esmu paveikusi? Idejas man aug kā sēnes. Prātā pēkšņi ienāk grāmatas nosaukums, piemēram, “Aļņu ezera briesmonis”, un tad es nodomāju – tā taču noteikti būtu interesanta grāmata. Varbūt arī nākamais darbs tāds būs. Fantāzija man jau ir no bērnu dienām. Es varēju fantazēt tādus brīnumus! Ne velti arī smejos, ka esmu dzimusi netālu no Poruka (rakstnieks Jānis Poruks, dzimis Druvienas pagastā – red.). Droši vien kaut kāda Poruka aura man arī ir tikusi,” smaidot stāsta I.Bērziņa.
Romāns “Vārnu sila meža – vecenes” stāsta par to, ka mierīgajā meža ieloka aizvējā, pļavas vidū Prešu mājās dzīvo vairāku paaudžu sievietes. Mālu Jūlei, Anlīzei, Margai un mazajai Elziņai piemīt maģiskas spējas, kuras cilvēki īsti neizprot, tāpēc sauc viņas par raganām un burvēm, pat par meža vecenēm. Dabas dāvātais dziednieces talants Mālu dzimtas sievietēm tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vienai šīs spējas ir ieliktas šūpulī, citai tās jāizkopj, smagi strādājot un cītīgi mācoties.
