Mīlestība spēj visu. Tā var plaukstās saķert aukstu pavasara vēju, sasildīt un pielikt to mīļotajam pie vaiga.
Mīlestība spēj visu. Tā var plaukstās saķert aukstu pavasara vēju, sasildīt un pielikt to mīļotajam pie vaiga. Tā spēj otram iedot spēku, daļu no sevis, neprasot pretī pateicības vārdus. Tā spēj negulēt visu nakti, lai būtu blakus cilvēkam, kas cieš. Tā spēj no puspateikta vārda izprast un atbildēt. Tā spēj no neatplaukuša pumpura sajust jau ziedu smaržu. Tā spēj visu, ja ir nesavtīga.
Andim bija 24 gadi, kad smaga autoavārija lika pārvērtēt dzīvības dārgumu un trauslumu. Sākās ilgas un grūtas dienas Rīgas slimnīcās un rehabilitācijas centros. Vienmuļas dienas, kas bieži vien mijās ar sāpēm, ar grūtībām pieņemt likteņa pavērsienu. Ar daudziem jautājumiem, uz kuriem atbildes nemaz varēja rast. Medicīnas māsas un ārsti nāca un gāja, bet Andis vairākus gadus ārstēja sāpošo muguru, kas neļāva piecelties kājās un pašam spert drošu soli. Muguras pēc nevarēja kādu rītu ieraudzīt citu ainu kā tikai baltos palātas griestus. Bet reiz, kad Andis jau bija samierinājies ar ikdienu, palātā ienāca Evita. Un pirmajā brīdī abi vēl nezināja, ka viņiem jābūt kopā.
“Es biju medicīnas māsu palīdze slimnīcā, kurā uzturējās Andis. Nemaz nezinu, kādēļ, bet sākumā man viņš nepatika. Tomēr pamazām sākām saprasties. Kopīgi minējām zviedru krustvārdu mīklas. Un, jo vairāk bijām kopā, jo tuvāki kļuvām,” atceras Evita Kazilaite, kas iepriekš dzīvoja Bauskas rajonā.
Varbūt, ka gādība un rūpes par Andi ļāva viņu ieraudzīt kā cilvēku, kas prot dziļi mīlēt. Ieraudzīt to, kam svarīgs otra pieskāriens un labs vārds. Un tad, kad Evita saprata, cik viņai nozīmīgs šis puisis un viņa dzīve, nebija varējusi sagaidīt nākamo dežūru. Katru dienu viņa bija līdzās Andim. “Es to pratu novērtēt. Bija vienkārši labi, kad Evita bija līdzās,” atceras Andis.
Nevienam neko nepārmeta
Andis nemeklēja vainīgo, neturēja naidu ne uz vienu. Viņš prata sadzīvot ar jaunajām emocijām. Viņš bija stiprs. Stipri bija arī tie cilvēki, kas bija līdzās. Pirms avārijas viņš nodarbojās ar Austrumu cīņām, cilāja svarus. Iespējams, ka fiziskā sagatavotība deva izturību un spēku tad, kad citi nebūtu izturējuši.
Arī Evita neļāva ne brīdi pārvilkties šaubu mākonim un bija tā, kas Andim deva jaunu sparu cīnīties par sevi, veselību. Un bieži vien Evita ar mīlestību un rūpēm palīdzēja daudz vairāk nekā ārsti.
Zināja, cik lielas ir sāpes
Evitas māsa Kristīne trīs mēnešu vecumā saslima ar meningītu. Ārsti neveiksmīgi taisīja punkciju un pārdūra muguras nervu. Bija vesels un skaists bērns, kas nekad vairs nevarēja ar pirmo patstāvīgi sperto solīti iepriecināt vecākus. “Mamma ar tēti stipri pārdzīvoja. Es redzēju šīs sāpes,” saka Evita.
Viņa zināja, ka, paliekot piekaltam pie invalīdu ratiņiem, dzīve turpinās. Māsa mācās vispārizglītojošā skolā, ir klases līdere. Evita piekrīt – ja cilvēkam kaut kas ir atņemts, tad cits tiek dubultā dots.
“Viņa ir klases dvēsele. Meitene nevar ar visiem kopā aizskriet pikoties. Māsa draugus uzrunā citādāk. Es uzskatu, ka cilvēkam ratiņkrēslā ir tādas pašas tiesības kā ikvienam citam. Tas nav saudzējamais augs. Viņš ir cilvēks. Pašam ir jācīnās par sevi. Nevar visu tikai no citiem gaidīt. Es arī Andim dodu šo pārliecību,” saka Evita.
Kamēr dzīvo, ir jācer
“Katrs cilvēks dzīvo un cer. Mēs neesam izņēmums. Kamēr dzīvo, ir jābūt šai cerībai,” saka Evita, un Andis piebilst, ka vispirms vēlētos atrast ārstu, kas uzņemtos operēt un salikt kopā mugurkaulu. Tā būtu sarežģīta operācija, jo lūzuma vietā skriemelis no skriemeļa nobīdījies par 50 procentiem. Pēc veiksmīgas operācijas Andis varētu sēdēt. Tagad sēdēšanai jāizmanto īpaša josta.
“Tomēr ārsti baidās uzņemties tik lielu risku. Arī Andim vispirms iekšēji jāatlabst. Jāpadzīvo citā vidē, mājās. Nav patīkami tik ilgu laiku uzturēties slimnīcā,” domā Evita
Andis piekrīt, ka tagad Evita viņa ikdienu dara krāsaināku. Kopīgi lasa grāmatas, klausās mūziku.
“Daudz runājam. Par problēmām, par patīkamām lietām. Kad neviens netraucē, tad, divatā palikuši, varam daudz izdomāt, domās tālu aizlidot. Gaidām vasaru, lai biežāk varētu doties pastaigās, vērot apkārtni, doties iepirkties,” saka Anda mīļotā meitene.
Īsta mīlestība nepieviļ
“Man ir dzīvotgriba, gribasspēks. Nezinu, vai kāds cilvēks var bez tā. Man ir daudz spēka, un es daudz varu pārciest. Bet es priecājos, ka man blakus ir Evita. Es viņas mīlestību un rūpes novērtēju. Nav nekā skaistāka par to, ja tu grūtā brīdī iemanto mīļu cilvēku. Jo patiesi mīl nevis tas, kas grūtību brīdī draugu vai mīļoto cilvēku atstāj, bet kas atnāk. Evita pie manis atnāca,” saka Andis.
“Kopš esmu kopā ar Andi, jūtos tikai ieguvēja. Man ir jauni draugi, otra pusīte. Neviens nejutīsies laimīgs, ja viņš kaut ko dara pienākuma dēļ. Man ir svarīgi, lai, esot kopā, es justos labi, lai viss, ko es daru un runāju, ir ar mīlestību. Es vēlos būt kopā ar viņu, un to saka mana sirds. Ja arī Andis man teiktu, lai es viena dotos uz koncertu vai balli, es to nedarītu. Man viņš vajadzīgs blakus. Mēs nevaram abi skaisti griezties dejā, bet brīžos, kad kopīgi klausāmies mūziku, ir tāda iekšēja sajūta, ka dejojam. Un tas ir vēl skaistāk,” uzskata Evita.
Citiem ir vēl sliktāk
Esot slimnīcā, Andis un Evita redzējuši arī citu mokas un sāpes. Bija pacienti, kas pēc operācijām neatlaba, un viņu dzīvība izdzisa. Bija tādi, kas pēc kārtīgiem pūliņiem spēja piecelties kājās. Abi redzēja šo saviļņojumu, kas ir cilvēkam, kurš savām kājām radis jaunu dzīvi. Arī Andis nepadodas- katru dienu neatlaidīgi vingro.
“Ir cilvēki, kam klājas vēl sliktāk. Ir jānovērtē tas, kas ir. Dzīve turpinās. Dzīvība paliek, un tā izzūd tikai tad, kad cilvēks aiziet. Var sevi žēlot un domāt, cik ir slikti. Bet mēs esam optimisti, mēs domājam, ka mums ir labi. Kopā ar Andi slimnīcā bija arī citi jauni puiši. Vienam bija draudzene, otram sieva. Nav tā, ka brīdī, kad notiek nelaime, vistuvākais cilvēks tevi pamet. Patiesībā šādi brīži pārbauda patiesās jūtas,” ir pārliecināta Evita.
Svarīgi, ka esi vajadzīgs
Esot kopā ar Andi, Evita jutusi, ko nozīmē būt vajadzīgam.
“Nav tā, kā kādā jaukā dienā mīļotais cilvēks pavēsta, ka tu vairs neesi vajadzīgs. Protams, arī Andis man to varētu pateikt. Bet mēs kopā esam jau tik ilgi. Varbūt tiem cilvēkiem, kas ir pilnībā veseli, vajag septiņus gadus, lai viens otru kārtīgi iepazītu, mums vajadzēja divas reizes īsāku laiku. Un tajā mēs esam sapratuši, ka, kopā dzīvojot, visam ir cita vērtība. Arī mīlestībai,” saka Evita.
Kopā esot, cita vērtība ir jaunam rītam, austošai saulei, degošai svecei un cilvēkam. Jo katrs no tiem, sevi atdodot, rada gaismu. Kaut vai mīļu mirdzumu acīs, kas tevī lūkojas un saka: “Man neko citu nevajag. Man vajag tikai tevi.”
…Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem bija jāizšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu nedziestoši!
Tāpat kā tas milzīgais
mīļums uz tevi.
Kamēr sirds,
Kurā taka pie manis,
Kamēr kājas,
Kurās taka pie manis,
Kamēr acis,
Kurās taka pie manis…
Kamēr vien
Es skūpstīšu to sirdi,
Kurā bija taka pie manis,
Kamēr vien
Es skūpstīšu tās acis,
Kurās atnāca pie manis,
Kamēr vien
Tavās lūpās
Es būšu jauns,
Es būšu.
Un tevī būs manas mājas.
(L.Kamara)
