Pirms 50 gadiem Lidija un Arkādijs Gromovi viens otram nesolīja mūžīgu mīlestību.
Pirms 50 gadiem Lidija un Arkādijs Gromovi viens otram nesolīja mūžīgu mīlestību. Toreiz bija klusa apņemšanās būt kopā priekos un bēdās. Ja viņi būtu zinājuši, ka pēc pusgadsimta viņu kāzu dienā – 14.februārī – atzīmēs Valentīna dienu, iespējams, ka obligātajam jāvārdam dzimtsarakstu nodaļā sekotu mīlestības zvērests.
Bet vārdi ir kā putni gaisā. Uzmetas uz zara, tad negaidot paceļas spārnos un ir prom. Paliekoša ir tā mīlestība, kas neredzama, bet sajūtama ik brīdi. Tā pasniedz maizes riecienu un ūdens glāzi, pastiepj roku glāstam un atlaižas blakām uz spilvena. Tā pamostas naktī, dzirdot otra cilvēka smagu nopūtu un vaicā: “Kas tev kait? Kā tev palīdzēt?”
“Šodien cilvēki gadiem draudzējas, tad apprecas. Bieži vien viņi jau paspējuši viens pie otra pierast, pat sākuši meklēt vainas. Labāk ir tā, kā mums ar Lidiju. Dziedādami korī, viens otru ievērojām, mēnesi draudzējāmies, un es viņu bildināju. Tā bija, vai ne?” uzlūkodams dzīvesbiedri, smaidot vaicā Arkādijs.
Lidija klusējot pamāj ar galvu un paslēpj acis kabatlakatā. Viņa nespēj un nespēj tikt galā ar asarām, kas kā gadi viena pēc otras rit pār vaigiem. “Ko tu, māt, raudi, jāpriecājas, ka abi esam kopā 50 gadus. Saņemsimies vēl otriem piecdesmit,” Arkādijs, pilns apņēmības, cieši saberzē plaukstas. Tāds viņš bijis vienmēr – enerģisks un darbīgs.
Piedzimst Krievijā ar ilgām pēc Latvijas
“Piedzimu Kalugas apgabalā Malaja Raslavica pilsētiņā. Tēvs, pēc tautības būdams latvietis, apprecēja krievu meiteni, visiem teikdams, ka esot pietrūcis latviešu meiteņu. Biju trešā sešu bērnu ģimenē. Bieži tēvam lūdzu, lai kādu vārdu pasaka latviski – tik plūstoša un līgana šķita šī valoda. Piedzimu Krievijā ar ilgām pēc man nepazīstamās Latvijas. Kopā ar vecākiem uz dzīvi Latvijā pārcēlāmies 1946.gadā,” atceras Lidija.
Atmiņas ir nesteidzīgas, jo 77 gadi ir laiks, kad tām nav kur traukties. “Pārāk īsa bija mana bērnība, pārāk īsa. Vajadzēja iemācīties visus darbus. Ravēju dārzus, apkopu mājas saimniecību, kā vien pratu un varēju, palīdzēju mātei,” teikto apslāpē asaras.
Mācījos vīriešu klosterī
Lidija stāsta, ka netālu no mājas, atradies vīriešu klosteris, kurā tolaik izvietotas vidusskolas klases.16 gadu vecumā viņa sākusi tur mācīties, jau zinot, ka vēlas kļūt skolotāja. “Es vienmēr lepojos ar dzimto pilsētu, jo savulaik to gribēja iekarot Napoleons, bet viņam tas neizdevās. Bijis pavasaris, sākušies plūdi. Tuvējā upe izgājusi no krastiem, veidojot gandrīz piecus kilometrus platu ūdens lauku visapkārt pilsētai. Iekarotājs tikai varējis nolūkoties uz ūdens ieskauto un pasargāto pilsētu,” Lidija ceļo vēsturē.
“Man bija 16 gadu, kad sākās karš. Nekur no pilsētas prom nebraucām. Bija vajadzīga palīdzība, tāpēc visus aicināja pieteikties brīvprātīgajos. Es arī pieteicos un strādāju par sanitāri hospitālī,” viņa stāsta un iztēlē atkal skata palīdzību lūdzošus ievainoto karavīru skatus, sadzird palīgā saucienus un vaidus. Lidija saudzē vārdus, lai gan zina, ka tad beidzās viņas bērnība, ko esam raduši tēlot bezrūpīgu, bērnišķa prieka pilnu.
47 gadus atdod pedagoga darbam
Pirmajos pēckara gados, atgriežoties Latvijā, Lidijai radās iespēja strādāt Gulbenes 2.vidusskolas jaunākajās klasēs par skolotāju, zināšanas papildinot dažādos kursos un studējot Pleskavas Pedagoģiskajā institūtā.
“Kad pirmo reizi nostājos klases priekšā, man bija tik bail. Domāju, ja izskriešu ārā, atteikšos strādāt skolā, bet izturēju. Man vienmēr ir paticis darbs ar bērniem. Priecājos, ka bijušie audzēkņi arī šodien nav mani aizmirsuši. Satikšanās ar viņiem – tā ir laime,” Lidijas vārdi kārtojas rindā ar senām skolas fotogrāfijām, kas, neskaitāmas reizes pārlūkotas, rūpīgi glabājas vairākos brūnvāku albumos.
Ka tolaik ceļš no mājām Beļavas pagastā uz darbu 2.vidusskolā mērots kājām, Lidija noklusē, jo nav radusi gausties, ka ir grūti. Viņa labprātāk stāsta, ka aktīvi iesaistījusies pašdarbībā, labprāt dziedot korī, kur satikusi Arkādiju.
“Tā arī sadziedājāmies,” Lidija pasmaida un mudina Arkādiju turpmāk būt par stāstnieku.
Par savējo sauc Smoļenskas apgabalu
“Mans tēvs kara pirmajās dienās krita cīņās Baltkrievijā. Toreiz nezinājām, ka būsim pakļauti vāciešu rīkojumiem, kas mūs no Smoļenskas apgabala Šasilo sādžas, kur esmu dzimis, atdzīs līdz Latvijai 1942.gadā. Sāku strādāt tagadējā Galgauskas pagasta Krapā pie saimnieka Jāņa Raga. Biju viņam kā dēls. 1944.gadā mani nosūtīja uz Vāciju, lai būtu viens no sešu miljonu lielās armijas cīnītājiem. Neilgu laiku kopā ar citiem pavadīju Būhenvaldē, kur atradās pārsūtīšanas punkts. Labi, ka tikai nepilnus divus gadus pavadīju svešajā zemē, lai atkal atgrieztos Latvijā, jo Smoļenskā vecāku mājas bija nodedzinātas. Te dažādos amatos esmu nostrādājis 57 gadus,” Arkādijs ļauj vaļu atmiņām.
Salīdzinot kā bija toreiz un tagad, viņš uzskata: katram laikam savas prasības un noteikumi, kas cilvēkus vienmēr pakļauj bez ierunām. “Man bijis politiski sarežģīts mūžs,” domīgi bilst vecais vīrs.
Pūru vienā koferī pārnesis pa tumsu
Šodien, nonākot Rīgas un Bērzu ielas krustojumā, Arkādijs vienmēr uzlūko ēku, kas atrodas tā stūrī. Vai viņš atceras tālo 14.februāra dienu? Vai to vispār var aizmirst? “Ne viens, ne otrs nebijām bagāti, lai rīkotu kāzas. Pat gredzenu nebija. Sākām dzīvot kopā mazā istabiņā Robežu ielā, kur savulaik atradās viesnīca. Istaba kopā ar virtuvi. Neko lielāku nevajadzēja. Pūra ne vienam, ne otram. Man – liels, brūns čemodāns, kurā viens uzvalks, krekls un kaklasaite. Pa tumsu to nesu, lai neviens neredz, cik esmu bagāts. Vēlāk, kad piedzima dēli, daudz strādāju un labi nopelnīju,” lepojas Arkādijs.
Ja strīdējāmies, tad ātri salabām
“Galavārds ģimenē vienmēr piederējis vīram, lai gan viņš ir par mani dažus gadus jaunāks. Arkādijam ir lielāka dzīves pieredze. Tas radīja drošības un paļaušanās sajūtu,” vērtē Lidija. “50 gadi nav maz, tāpēc saku, ka dzīvē ir bijis viss,” saka Lidija un Arkādijs.
Fakti
Lidija Gromova dzimusi 1925.gada 8.novembrī.
Arkādijs Gromovs dzimis 1932.gada 16.novembrī.
Laulību reģistrē 1952.gada 14.februārī.
Ģimenē ir dēli Valērijs un Jurijs Gromovi.
Priecājas par četriem mazbērniem un diviem mazmazbērniem.
