“Man visu laiku ir sajūta, ka Antra ir tepat – man aiz muguras, pie pleca vai citādi,” šo sajūtu pauda arī aktrise Mudīte Šneidere Antras Liedskalniņas 70. dzimšanas dienai veltītajā vakarā nupat, 20.oktobrī.
“Man visu laiku ir sajūta, ka Antra ir tepat – man aiz muguras, pie pleca vai citādi,” šo sajūtu pauda arī aktrise Mudīte Šneidere Antras Liedskalniņas
70. dzimšanas dienai veltītajā vakarā nupat, 20.oktobrī.
Interesentus tajā pulcināja Gulbenes rajona bibliotēkas rosmīgie darbinieki – Iveta Krūmiņa un viņas kolēģi. Taču Ivetai šajā reizē – īpaša vieta. Antras krustmeita ar esejisku aicinājumu “Nāc bez ceļa…” iejundīja atmiņu virknējumu. Tajās daloties, Mudīte Šneidere vēra lappuses, kas pieder Antras kursabiedriem teātra mākslas apguvē un vēlāk – Antrai esot dižmāksliniecei. Un šīs laikabiedres skatījumā, iespējams, taps grāmata par Antru Liedskalniņu, kuras mūžs aprāvās šopavasar, 20.aprīlī.
Par viņu – jaungulbenieti, Gulbenes vidusskolas skolnieci un 1951.gada absolventi – savukārt krāsains iezīmējās klasesbiedres Ainas Voikas skicējums: ar talanta iezīmju izpaudumu jau tolaik. Ar mūža līduma sākotni.
To, kā tas notika, pedagogu pamanīts un virzīts, pastāstīja pensionētā skolotāja Olga Krieva, skolas dramatiskā pulciņa tālaika režisore, piesaucot arī Robertu Ligeru, šā darba turpinātāju.
Nē, tās nebija līdzgaitnieku sausi virknētas atmiņas. Tā bija mozaīka: pa gabaliņam, pa krāsai, pa niansei. Un valdīja Antras šis: “Esmu tepat.” Ar māmuļas, tēva un vectēva pieminējumu. Ar dēla Harija klātbūtni, proti, ar puisēnu iz pasakas, kā tajā daiļdarbā, ko dzirdējām un ko viņa lūgusi dēlam – jau aktierim Harijam Ozolam – arvien iekļaut izbraukumu koncertprogrammās. Un pasakai līdzās tā iederējās tautasdziesma: “Dzīvoš’ ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu.” Koncertā, kas tika dāvāts mums, bija ietverta arī Harija sacerētā veltījumdziesma mātei, tāpat kā citas, kas viņai bijušas mīļas. Tās skanēja dēla un viņa partnera Edgara Pujāta sniegumā. Un turpat starp mums bija Viņa, galvu mazliet pieliekusi, kā mēdza to darīt. Tad – galvas parāviens uz augšu un – aidā! Padullosimies! Darījām arī to, visi sadziedādamies.
“Cik šī telpa nu ir bagātu noskaņu pilna!” ar klātesošajiem dalījās lasītāju kluba “Rondo” pārstāve Zinaīda Borodkina.
“Tas šai vietai piestāv,” nodomāju, klusībā tencinādama Antras skolasbiedri Mirdzu Kušķi, jo te stāstītais norisa dzimtsarakstu biroja mājīgajā zālē, ko atbilstošu šai reizei vērta arī literatūras un fotogrāfiju apkopojums par Antru. Un vēl manī plaiksnīja doma: tā iznāk, šis ir mūsu pilsētas kultūras centrs, šis tandēms. Ja ne tas, vai…
Tāpēc te, laikrakstā, lai izskan šis paldies ne klusībā, bet skaļi: Ivetai un viņas atsaucīgajām darbabiedrēm, Mirdzai un visiem, kas šo tikšanos ar latviešu teātra leģendu – mūsu Antru – sarīkoja.
Atnāc! Bez ceļa. Bet – atnāc…
No nekurienes? Ko jūs! Esmu tepat, kamēr jūs dzīvi, kas mani zina un piemin.
Esmu tepat. Uz piemiņas sveču pakalnes pie sirsnībā nestiem daudz, daudz ziediem, ko cits aiz cita man dāvināt.
Pie vienotās elpas, kas valda telpā, kad vijas un mijas tur teiktais un skandētais, jo 22.oktobrī man būtu 70. Jā, jā – gadu. Un tajos es piederu jums.
Savā un klasesbiedru vārdā – Silvija Platkāje
