Ir vārdi, kuriem nevar uzlīmēt pastmarku.
Ir vārdi, kuriem nevar uzlīmēt pastmarku. Tie vienkārši neietilpst aploksnē. Ir vārdi, kuriem nevar likt izskanēt telefona klausulē – tie vienkārši nav sadzirdami. Un ir vārdi, kurus vispār nevar izsacīt – tie ir tikai dvēseles vibrācijas. No tavas sirds uz manu. Tikai nez kāpēc vienmēr trūkst laika tajos ieklausīties…
Un tad tu pēkšņi attopies viens. Nesaprasts. Nomākts. Bezcerīgs. Dzīve kļuvusi bezkrāsaina. Kādā apjausmas brīdī tu saproti – trūkst smaidu un prieka. Pietrūkst mīlestības… Un tad tu sāc meklēt vainu citos.
Mīlestība nāk pie katra cilvēka. Vajag tikai to pamanīt. Saklausīt un sajust. Un arī tev taču ir tik daudz ko mīlēt. Cilvēkus, ziedus, mūziku, dzeju, klusumu. Skopos saules starus, kūstošo ledu, smaidus cilvēku acīs. Dāvā tiem savu mīlestību un tu redzēsi – tā pati atnāks pie tevis. Neaizver acis un sirdi mīlestības priekšā, un tu jutīsi – dzīve tevi mīl. Atvēli sev nedaudz laimes tieši šodien un mēģini to sagādāt vēl kādam. Brītiņu prieka. Niecīgu stariņu saules. Laime taču vienmēr aizsākas – šodien…
Iveta
