Dzirkstele.lv
Ir krāšņākais rotāšanās laiks dabā. Pašlaik zeme ir plauksmes daiļumā. Tas vienmēr ir devis un dod spēku cilvēkiem, bez viņiem dabas skaistums nebūtu tik pilnīgs. Lai kāds būtu gadalaiks, tas atraisa talantus arī cilvēkos, dod spēku un izturību. No paša rīta mūs uzmundrina lakstīgalas pogošana, dienā par mūža veikumu liek padomāt dzeguzes balss. Saule uz zaļā zemes seguma paklājusi zeltaini dzeltenos pieneņziedus līdz pašam apvārsnim.
Un vienmēr visa šī jaukuma vidū ir bijis cilvēks no neatminamiem laikiem, nosaukdams savu dzīves vietu īpašā vārdā. Rakstītprasme to iemūžinājusi gadsimtos.
Cik sen mēs sevi saucam par galgausniešiem un savu dzīves vietu par Galgauskas pagastu? Cik daudz spēka un uzņēmības no dažiem novadniekiem, arī neatlaidības un drosmes nav prasījusi ziņu vākšana, saglabāšana par aizgājušajiem gadsimtiem un izciliem cilvēkiem!
Šodien par to mēs uzzinām no gadsimtos atrastiem, saglabātiem atstātajiem materiāliem, pētot visus iespējamos, vēl atrodamos materiālus, dokumentus par pagasta vēsturi un cilvēkiem. Tie ir bijušā Veišu skolas skolotāja Alvila Klēbaha Kalnieša atstātie pētījumi un atmiņas. Viņa nolūks bija rādīt Galgauskas pagasta ļaudīm, kā dzimis un attīstījies Galgauskas pagasts un skola. Tā vienmēr ir bijusi pagasta garīgās kultūras šūpulis, un, pēc A.Klēbaha teiktā – “Veišu skolas skolotāji ir šā šūpuļa līksts cirtēji un auklētāji’’.
Kad šie materiāli tikai atmodas gados parādījās atklātībā, varam teikt paldies tiem cilvēkiem, kas tos saglabāja. Tos cenšamies nosargāt un darīt zināmus iedzīvotājiem. Taču saglabāt kļūst arvien grūtāk. Kopš novada pašvaldība likvidēja Galgauskas pamatskolu, jau piecus gadus novadpētniecības materiāli par skolas un pagasta vēsturi izkaisīti mētājas vienā pagastnama telpā. Novada dome liedz palīdzību tos izkārtot, liedz mēbeles, atņemot pat skolai dāvinātās. Pagasta iedzīvotāju maksātās nodokļu naudas pagastam nav – ar to aizbildinās. Abi aizgājušie pagasta pārvaldnieki ar iedzīvotāju lūgumiem bija bezspēcīgi novada domes priekšā, kas naudu daudzreiz izmanto nesaimnieciski, izšķērdīgi, palielinādama nevajadzīgu ierēdņu skaitu. Vēstures saglabāšana viņiem nav svarīga.
Pētot dažādus arhīva materiālus par Veišu muižu, par Golgovsku, jau Konversācijas vārdnīcā ir minēts, ka tā dibināta 16.gadsimtā. A.Klēbahs Kalnietis izpētījis vēl senākus materiālus, jo par vairāku paaudžu tēvu tēvu pagastu ir brošūra “Tirzas draudze senāk un tagad’’, kurā runāts par Galgausku kā Gaujas muižu 1429.gadā (15.gadsimtā), ko virsbīskaps Henings esot atdevis Pēterim Bartolomeja dēlam fon Tīzenhauzenam. Šo materiālu sakārtojis Druvienas skolotājs J.Kalniņš. Sīkāks stāstījums esot ziņās no 1901.gada “Tirzas draudze senāk un agrāk’’ A.Klēbaha Kalnieša atstātajos materiālos, kad baznīcai bijusi 75 gadu jubileja. Tikai Ulmaņa režīma laikā Golgovska pārdēvēta par Galgausku.
Lielu darbu veicis arī pēc A.Klēbaha lūguma rosīgais pagastvecākais “Krimu’’ Jānis Drīzulis, sastādot Galgauskas pagasta veco un jauno saimniecību sarakstu. Pēc 1944.gada viss tas rakstīts pēc atmiņas. Tādu to A.Klēbahs ir atstāstījis arī mums.
Atmodas gados Gulbenes bibliotēka organizēja atmiņu materiālu konkursu pagastu kultūrvēsturi “Svētavots’’, kurā neļāva piedalīties rakstītājiem par savu pagastu, bija jāparāda zināšanas par kādu citu pagastu. Tomēr es ārpus konkursa iesniedzu aprakstu par Galgausku, kas netika vērtēts, bet atzinību saņēmu. Šis darbs tagad varētu būt atrodams izjauktajos Galgauskas pamatskolas novadpētniecības materiālos. Pirms dažiem gadiem atkal bibliotēkām bija atmiņu raksti “Māju stāsti’’. Arī tur piedalījos, bet vēlētos lielāku atsaucību no pagasta gan vecākās paaudzes, gan jaunatnācējiem. Gribu aicināt visus, kas dzīvojuši un izvēlējušies dzīvot Galgauskā, atstāt atmiņas par savu pagastu agrāk – bērnībā, skolas gados un tagad, ar to pierādot mīlestību uz dzimto un dzīves vietu. Tas varētu manā tautasdziesmas lokalizējumā izklausīties šādi:
“Kungi nāca, kungi gāja,
Mūsu zemi dalīdami.
Mainās kungi, paliek zeme,
Mūsu sirdīs ierakstīta,
Simtiem gadu iemīlēta.
Audžu audzēs mūsu bērni
Aizmirstībai neatdos,
Dzimtu saknēs stiprinot.”
Tādiem mums būtu jābūt arī turpmākajos gadsimtos. Divu upju auklētais un spēcinātais pagasts šogad zied ar krāšņiem gadsimtu ziediem – lielām, skaistām jubilejām. Lai nokļūtu tā centrā, var braukt no Gulbenes pa divējiem ceļiem. Uz Tirzu, pie tilta Āža silā, pavērsies it kā pils vārti uz mūsu senvēstures kaimiņiem, kad sveicienus māj ķiršu un ābeļziedu baltsārtajās mežģīnēs tērptie māju dārzi.
Pati daba sveic ar daudzām vēstures jubilejām mūsu pagastu:
Galgauskas pagasta nosaukums pastāv 595 gadus (1429);
Galgauskas kultūras nams vasarā svinēs 100 gadu jubileju;
Galgauskas pagasta vokālais ansamblis “Veišu muzikanti’’ 11.maijā priecēja klausītājus savā 20 gadu dziesmotajā jubilejā;
Baltā skolas pils Vijatas krastā stāv 87 gadus;
Pirmais un vecais pagastnams uzcelts pirms 156 gadiem;
Pati pirmā skola Galgauskā sākusi darboties pirms 194 gadiem;
Pēc Valsts prezidenta K.Ulmaņa ierosmes bērzu birzs pagasta centrā stādīta pirms 89 gadiem.
Mūsu pagastā gan dzimuši, mācījušies, strādājuši un dzīvojuši 20 rakstnieki un dzejnieki, kurus ar lepnumu saucam par savējiem.
Galgauskas skaisto, ar sešām bērzu birzēm rotāto apkārtni, centra ēkas savā romānā “Bezgrēcīgās kūkas’’ kā Bērzaini pieminējusi rakstniece Danuta Butrima (Maija Butrima), atcerēdamās bērnību.
Man allaž prieks lasīt novada avīzes “Dzirkstele’’ redaktores sleju, ja tur ir Gintas Albertes vērtējums. Pārdomām viņas rakstītais kādā 2023.gada ievadrakstā: “Man vienmēr ir šķitis, ka labam politiķim ir jāorientējas ne tikai ekonomikā vai uzņēmējdarbībā, bet ir labi jāpārzina gan vēsture, gan kultūra, gan personības… Latviešu kultūra un vēsture ir mūsu saknes, un cik stipras saknes, tik mēs paši un mūsu Latvija.’’
— Austra Karole
