Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā otrdien atklāja laikraksta “Diena” žurnālista Ata Klimoviča fotoizstādi “Ļaudis no Albānijas līdz Afganistānai”.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā otrdien atklāja laikraksta “Diena” žurnālista Ata Klimoviča fotoizstādi “Ļaudis no Albānijas līdz Afganistānai”.
Fotogrāfijas tapušas laikā no 1991. līdz 2000. gadam, veidojot reportāžas Dienvidosetijā, Ziemeļosetijā, Ingušijā, Armēnijā, Čečenijā, Abhāzijā, Karabahā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Bulgārijā, Azerbaidžānā, Ukrainā, Krievijā, Igaunijā, Bosnijā, Gruzijā, Afganistānā, Albānijā, Dagestānā, Kosovā, Baltkrievijā, Moldovā un Piedņestrā.
“Desmit gados satiktie ļaudis ir daļa no reportiera dzīves. Es nedomāju par viņiem kā par mūsdienu vēstures seriāla varoņiem, kas nomaina cits citu televīzijas ekrānos un avīžu lappusēs, bet kā par konkrētiem cilvēkiem, kurus esmu vērojis, ar kuriem esmu sarunājies, ar dažiem kopā sēdējis pie pusdienu galda, no dažiem juties apdraudēts, un daži man ir uzticējušies. Protams, žurnālista uzdevums ir informēt par notikumiem, bet, kad notikumi beidzas un aizmirstas, cilvēki paliek. Nevaru iedomāties neko citu, kas man liktos svarīgāk,” saka izstādes autors A.Klimovičs.
Viņš pašreiz ir Izraēlā, bet ir solījis apmeklēt Gulbeni, lai interesentiem pastāstītu par savu pieredzi, strādājot ārpus Latvijas, par tur satiktajiem cilvēkiem un izjustajiem apstākļiem.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja māksliniece Valentīna Brūniņa domā, ka fotogrāfijas katru uzrunā citādāk, tomēr tās atklāj cilvēku emocijas un rīcību grūtībās. “A.Klimovičs bijis pasaules “karstajos” punktos. Skatoties fotogrāfijās, jājautā, kāda ir šo cilvēku nākotne. Viņu acu skatiens pasaka vairāk. Skaistas sievietes – bēgles aiz žoga, kas spēj vēl smaidīt. Valdības pārstāvis, kas tiek filmēts un fotografēts, ir bez emocijām, bet sieviete, rūpju sagrauzta, viņu apķērusi, raud. Ir acu skatiens, kas apliecina, ka viņi ir gatavi saplosīt katru, kas pretosies. Jāapbrīno žurnālists, kas nav baidījies būt vietās, kur pastāv konflikts, kur pats riskējis ar dzīvību,” saka V. Brūniņa.
