Uzklausīju kādas pusmūža sievietes nelaimi.
Uzklausīju kādas pusmūža sievietes nelaimi. “Pirms kāda laika sāka sāpēt mugura. Sākumā iztiku ar aptiekā pašas iegādātiem pretsāpju līdzekļiem. Uz dažām stundām kļuva vieglāk, bet sāpes atkārtojās. Palīdzību meklēju pie ārsta, kas uzklausīja sūdzības, rūpīgi izmeklēja, nosūtīja uz rentgenu, izrakstīja kaudzi recepšu, sildīšanas un masāžas procedūras. Šķita, ka ir kļuvis mazliet vieglāk. Ar jaunu sparu “metos” darbā, jo to šodien ir viegli zaudēt, ne atrast. Drīz atkal vajadzēja ņemt darba nespējas lapu. Sāpes no muguras pārgāja uz kāju. Nepieciešama bojāto muguras skriemeļu, kas nospiež nervus, operācija. Saņēmu nosūtījumu uz Rīgu. Aizbraucu. Bet tā vietā, lai runātu par operāciju, saņēmu norādi, kas aplēja kā auksta ūdens šalts: “Samaksājiet 500 latus, tad runāsim!” Kur lai es ņemu tādu naudu, ja pat operācijai jāaizņemas?” jautā sieviete.
Redzot sievietes izmisumu un klausoties labklājības ministra Andreja Požarnova teiktajā, ka valstī veselības aprūpē lēnām sākusies augšupeja, īstu ticību nerodu. Valstī problēmu gūzma samazinoties. Vajagot lielāku cilvēku aktivitāti, lai pievērstu uzmanību pacientu vajadzībām. Bet kas notiks, ja sieviete izrādīs aktivitāti un par negodīgi prasīto summu ziņos. “Tad mani sagaida dzīve invalīda ratiņos, jo neesmu tik stiprs cilvēks, lai cīnītos,” šādu mājienu viņa jau saņēmusi. Esot izdevies panākt veselības aprūpei atvēlētā budžeta palielinājumu, tā apgalvo ministrs. Lieliski! Diemžēl pacientes budžets samazinās, jo viņa vairs nespēj strādāt. Ministrs pauž viedokli, ka viena ārsta rīcības dēļ visus sistēmu nemainīšot. Taisnība – mainīt varbūt arī nevajag, bet ko darīt pacientam, kas pirmdienā ar sāpēm mugurā un sirdī mīņājas pie ārsta durvīm, cerot, ka palīdzēs, bet tās vietā saņem medicīnas māsas norādi: “Varu jūs pierakstīt uz pieņemšanu piektdien.” Ja to sauc par veselības aprūpes augšupeju, tad man tā nav saprotama.
