Daudzreiz gleznas mani uzrunā. Kaut vai Rubensa “Akmeņu vedējs”.
21.
Daudzreiz gleznas mani uzrunā. Kaut vai Rubensa “Akmeņu vedējs”. “Vai arī es esmu tāds akmeņu vedējs?” man ienāk prātā. Rodas īpašs noskaņojums pielikt plecu pie akmeņu krāvuma, kas it kā ir arī uz mana ceļa, un neļaut manas dzīves ratiem apgāzties. Es paceļu savas domas augstāk par ikdienu, uz brīdi it kā atraujos no realitātes.
Veselu mēnesi es nebraucu uz Rīgu, retāk rakstu vēstules, toties tās ir filozofiskākas, un gaidu, lai viss nostājas savās vietās. Arī mācību priekšmeti nav tik smagi kā iepriekš. Tikai fizioloģijā es jūtos diezgan nelāgi, jo eksperimenti vai katru nodarbību ir ar man tik netīkamajām aukstasiņu klases pārstāvēm vardēm. Pretīgums un pat bailes pret šo nevainīgo dzīvnieciņu man laikam nāk no bērnības, kad kādā ekskursijā puikas, kaitinot klases skuķus un tā izrādot savas pirmās simpātijas, aizmeta man aiz apkakles nelaimīgo kustonīti. No pretīguma un bailēm es gandrīz zaudēju samaņu un biju kā nepieskaitāma. Toreiz pārdzīvotais stress sekas atstājis uz visu mūžu. Labi, ka mana grupas pāriniece pret vardēm izturas lietišķi un bez ceremonijām. Es savukārt varu to, ko nevar Taņa – baltās peles un žurkas viņai ir tas pats, kas man vardes. Nu “esam kvitā”. Studentu grupā mani īpaši ar vardēm neķircina. Tikai vienu reizi, atnākusi kopmītnēs, somā atrodu papīrā ievīstītu vardītes ķermeni. Viņa ir nobeigusies un tātad nekaitīga. Izliekos, ka neko nezinu, un vainīgo nemeklēju. Kādi mēs vēl esam bērni! Tās pašas uzmanības un patikšanas jūtas nākamo ārstu izpildījumā. Es zinu, kas to izdarīja… Pie izdevības šim “varžu karalim” es iedzelšu pa savai – baltiešu – modei.
Es jau sen manu, ka viena mūsu puiša skatieni ne reti vēršas manā virzienā biežāk, nekā vajadzētu. Nebūtu manas dzīves pieredzes, varbūt es nepamanītu gluži bērnišķīgo jūsmu. Jauns čalis, ir nedaudz pāri divdesmit. Vai tā nav viņa nelaime mest skatienus un, nedod Diev, iemīlēties divdesmit septiņus gadus vecā precētā dāmā no Latvijas?
