Lejasciemiete Zigrīda Kamerūte iemīļoja un pieņēma to, kas nebija viņas.
Lejasciemiete Zigrīda Kamerūte iemīļoja un pieņēma to, kas nebija viņas. Mācēja no sevis dot labāko, neprasot, lai bērns aizmirstu iepriekšējo dzīvi. Kā māte, kas rūpējas par visdārgāko. Kā īsta māte, kas nav dzīvību laidusi pasaulē un vēlāk par to aizmirsusi, bet kas svešus pieņēmusi kā savus. Un kļuvusi māte, kam nav vienaldzīga savējo ikdiena.
“Natālijai bija 11 gadi, kad viņa pirmo reizi ienāca manās mājās no Gaujienas internātskolas un vasaras un brīvdienas pavadīja kopā ar mani. Man nebija savu bērnu, nebija vīra. Bet es vēlējos, lai tādi būtu. Mīlēju bērnus, patika viņu radītā pasaule – smiekli, blēņas, palīdzīga roka grūtā brīdī. Es neesmu ne Natai, ne Jurim audžumāte, neesmu bijusi aizbildne. Viņi pie manis pēc skolas beigšanas pārcēlās dzīvot un tā arī palikuši. Es toreiz nezināju, kā nokārtot aizbildniecību, tā arī no valsts nesaņēmu nekādu palīdzību un pabalstu. To arī nemaz negaidīju,” saka Z. Kamerūte.
Arī citi lejasciemieši no Gaujienas brīvlaikos ņēmuši pie sevis bārabērnus un Zigrīdai teikuši, ka labāk palīdzēt tiem, kam pasaulē tuvākie cilvēki lieguši mīlestību, nevis radubērniem, kam ir tēvs un māte. Citi vēlējušies gados vecākus bērnus, bet Zigrīda atteikusi, ka viņai nevajag tikai palīgu darbā. Vajag tādu, kam viņa ir visvairāk vajadzīga. Toreiz, dodoties uz bērnunamu, Zigrīdas tēvs esot ieteicies, lai atved muzikālu bērnu. Tā arī bijusi vienīgā vēlme.
Natai bija mazāks brālis
“Skolotājas ieteica ņemt Natiņu. Kā bija brīvlaiks, devos uz skolu viņai pakaļ. Tā arī vienos Ziemassvētkos viņa pirmo reizi pārkāpa tagadējās mājas slieksni. Man sākās jaunas rūpes, līdz tam neizjustas. Nezināju, cik daudz bērnam ļaut ēst mandarīnus,” atceras Zigrīda. Viņa devās uz Natas jubilejām ar dāvanām, slimības laikā rūpējās un veda pie ārsta. Gādāja, lai viņa nejustos vientuļa. Un tad, kad Zigrīda Natai jau bija pieķērusies, viena skolotāja paziņojusi, ka viņai esot arī mazāks brālis Juris. “Vai brālis var braukt ar mani kopā pie tevis?” vaicājusi Nata, un Zigrīda ieguvusi divus bērnus.
Arī Juris bijis muzikāls, un pēc dziedātajām dziesmām varēja noteikt, kur puika aizgājis. “Nekad neatteica, vēlējās strādāt. Vēl tagad atceros, kā lūdzu, lai dārzā noplūc dilles. Viņš priecīgs skrēja uz dārzu un atnesa pilnu sauju puķu, jo nezināja, kādas izskatās dilles. Tādi labestīgi viņi ir arī šodien, kaut arī Natai pašai jau divi bērni – Ieva un Kristaps. Tie ir mani mazbērni,” saka Zigrīda.
Grūti pierast pie jaunām mājām
Jurim, atnākot pie Zigrīdas, bija astoņi gadi. Tādēļ jau kopš sākuma bija atvērtāks un ātri pieņēma jaunās mājas, mīlestību, ko dāvāja Zigrīda. Ar Natu bija citādāk. “Natiņa sākumā sevī bija ierāvusies. Neizpauda emocijas un jūtas. Vienreiz ciemos atnāca radinieks un noteica, ka šie bērni nav raduši pie ģimenes. Tie ir atstātie. Nata to dzirdēja un, otrā istabā aizgājusi, raudāja. Toreiz mana mamma aizrādīja, ka tā runāt nedrīkst. Viņiem sāp sirds,” atzīmē Zigrīda.
Nevēlas meklēt īsto māti
Zigrīda atceras, ka kādreiz populāru dziesmu, kurā bija teksts “Tur mana māte iet, tur mana māte iet, tur mana mīļā, labā māte iet”. Juris ar Natu to dziedot pārveidoja – “tur mana dzērājmāte iet”. “Bija bēdīgi, to dzirdot. Īstos vecākus meklējām ilgi un dikti. Bet bez rezultāta. Natai mamma bijusi krievu tautības, tēvs – latvietis. Nevarēja iegūt pilsonību. Tikai vēlāk dabūja izziņu, ka mācījusies latviešu skolā, kas apstiprināja Latvijas pilsonību. Nata bērnunamā nokļuvusi trīsarpus gadu vecumā, Juris – trīs mēnešu vecumā atņemts mātei. Tikai tad, kad sāku meklēt radus, atklāju, ka viņiem ir vēl divas vecākas māsas. Bet kur viņas ir, to nezinām. Ir tikai informācija, ka māte dzīvojusi Liepājā,” stāsta Zigrīda.
Ne Juris, ne Nata nav vēlējušies meklēt īsto tēvu un māti, brālēnus pa tēva līniju. Viņiem tie ir sveši cilvēki. Bet Zigrīdu Natas bērni sauc par vecmāmiņu, bet Juris un Nata kā nu kuro reizi, bet lielāko tiesu -par Zigrīdas tanti. “Es viņus nemācīju, lai sauc mani par mammu vai audžumammu. Es viņus iemīļoju kā savus bērnus. Protams, ņemot pie sevis mazākus bērnus, būtu vieglāk audzināt tos pēc sava prāta, arī viņi jaunos vecākus pieņem citādāk. Bet vienalga mēs joprojām visi dzīvojam kopā. Visu dalām kopīgi,” saka lejasciemiete.
Vēlējās dot labāko
Zigrīda bilst, ka vēlējusies, lai bērni būtu taisnīgi, sirsnīgi. Lai sirdī netur ļaunumu. Lai iemīlētu mūziku un deju. “Tas, kas mīl dziesmu un mūziku, nemaz ļauns nevar būt,” smej Zigrīda.
Internātskolā bērni nebija saņēmuši to, ko var dot viens cilvēks, kas viņus katru dienu gaida pārnākam ar siltām pusdienām. Viņi nebija jutuši to, kā ir, kad cilvēks, kam tu esi nozīmīgs, tev noglāsta galvu.
“Nesen man bija 70 gadu jubileja. Juris nopirka septiņas skaistas dzeltenas rozes – katram gadu desmitam pa vienai. Viņam tā ir mīļākā krāsa, arī man,” atceras Zigrīda.
Bet vienmēr jau nav gājis gludi. Bijušas arī nebūšanas. Reizēm gan šķietot, ka mājā vēlētos lielāku klusumu. Bet tas aizmirstoties. “Bet ko es viena darītu? Nemaz nebūtu, ar ko bārties,” smejas Zigrīda. Un to, kas Zigrīdai pieder, viņa atstās abiem bērniem. Tiem, kam nebija īstas bērnības. Kas mājas iepazina tik vēlu. Kas to pratīs novērtēt.
