Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, būdams 300 hektāru lielas zemnieku saimniecības īpašnieks, meklē skaidrojumu, ko iesākt ar 68 procentiem zemnieku saimniecību, kas neražo lauksaimniecības produkciju.
Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, būdams 300 hektāru lielas zemnieku saimniecības īpašnieks, meklē skaidrojumu, ko iesākt ar 68 procentiem zemnieku saimniecību, kas neražo lauksaimniecības produkciju. Paplašināties, sašaurināties vai pārprofilēties?
Vārdā “Sapard”, pārvietojot burtus, A.Brigmanis lasa “parāds”. “Tā nav Eiropas sevišķa labvēlība pret latviešu tautas daļu. Tas ir parāds, kas sākas brīdī, kad zemnieks paņem bankā aizdevumu, ieķīlājot īpašumu, turpmāk grūti saimniekojot, lai nopelnītu un samaksātu bankas noteiktos aizdevuma procentus, kas nav mazi,” saka A.Brigmanis. Viņš to salīdzina ar dārgu franču šampanietis, kas pildīts skaistā pudelē un labi garšo.
A.Brigmanis pārliecināts, ka “Sapard” lauku problēmas neatrisinās, jo valstī nebūs daudz zemnieku, kas spēs to apgūt. “Tas nekļūs par Latvijas lauku attīstības glābēju. Labākajā gadījumā tā līdzekļus saņems pieci līdz desmit procenti zemnieku,” stāsta priekšsēdētājs.
Kas ir Latvijas lauki? Vai tikai ar lielajām zemnieku saimniecībām? A.Brigmanis pārliecināts, ka lauki sākas ar vidi un infrastruktūru. Ar skolu, veselības iestādēm, labiem ceļiem un citiem sociāliem un sabiedriskiem pakalpojumiem. “Ja tas ir, tad var cerēt, ka šodienas studējošā jaunatne varbūt atgriezīsies laukos un saimnieki rosīsies tīrumos. Cilvēks var audzēt gurķus un kāpostus laukos, bet dzīvot pilsētā. No tā lauki neiegūs,” domā A.Brigmanis.
“Nav pareizi pagastus apvienot piespiedu kārtā. Šim procesam jābūt brīvprātīgam. Tur, kur pagasti sanākuši kopā, lai savstarpēji kooperētos, sperts solis nākotnē. Tikai saglabāta un pilnveidota infrastruktūra spēs noturēt cilvēkus laukos. Veidosies divas ļaužu grupas. Vieni, kuri dzīvos laukos, saglabājot to vidi, bet strādāt brauks uz mazpilsētām un lielpilsētām. Otru grupu veidos lielie zemes īpašnieki, kas strādās laukos, bet nodarbosies ar nelauksaimnieciskās produkcijas ražošanu. Vērā jāņem ražošanas daudzveidība. Nevar lielās platībās audzēt graudus tur, kur tie negrib augt,” prāto A.Brigmanis.
Valsts subsīdiju piešķiršanu zemniekiem A.Brigmanis uzskata par cēlu valdības žestu, lai ar to palīdzību veicinātu lauku attīstību. “Tomēr subsīdiju apjoms ir tik mazs, ka, to sadalot pa grašiem, zemniekam saimniecības attīstības iespējas ir sadrumstalotas. Eiropas valstīs subsīdiju motivācija ir citādāka. Tur tās ir paredzētas sociālo jautājumu un vides uzturēšanai. Tās maksā, lai cilvēki paliktu laukos. Ja mums skaidro, ka pastāvēs tikai lielās saimniecības, tas ir aplami, jo Eiropas Savienības valstīs vidējas zemnieku saimniecības lielums ir no 20 līdz 30 hektāriem. Tur šis lielums ir pat limitēts,” stāsta A.Brigmanis.
