Beļavas muiža saistās ar vācbaltiešu muižnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes (1683-1750) vārdu, kura zināma kā Brāļu draudzes (reliģiski sabiedriska kustība no 18. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta 40. gadiem) atbalstītāja Vidzemē un pirmā latviešu garīgās atmodas centra izveidotāja Valmiermuižā 18. gadsimta vidū. Fon Hallarte dzimusi Beļavas muižā.
Apmēram 100 gadus pēc fon Hallartes nāves Beļavas pagasta “Spalvās” (“Vidupēs”) uzcelts Brāļu draudzes saiešanas nams. Līdz mūsdienām no nama ir saglabājušies grūti atrodami pamati. Ar “Spalvu” nama celtniecību saistās vairāki gada skaitļi, kas minēti literatūrā 1845., 1866. un 1875. gadā.
Netālu no Beļavas muižas, pie Pilskalna – Lejasciema ceļa, atradies “Spalvu” lūgšanu jeb Brāļu draudzes saieta nams. Atmiņās par “Spalvu” namu dalījās “Vidupes” māju saimnieka Jēkaba Bitaiņa (1867-1940) mazmeita Ērika Dukure (dzimusi Bitaine). Ērikas kundze stāstīja, ka viņas dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši saieta nama teicēji un visa dzimta rūpējusies par “Spalvu” lūgšanu namu, kas pēc agrārreformas (1920-1937) atradies uz “Vidupes” māju zemes. No “Vidupes” mājām uz “Spalvu” lūgšanu namu pāri Vidupītei bijis koka tilts, koka namam blakus stādīta bērzu birzs, kā tas ierasts pie saiešanas namiem Vidzemē. Bērni un pieaugušie vienmēr kopuši nama ārpusi un iekšpusi svētdienu dievkalpojumiem.
Kā raksta Brāļu draudzes vēstures pētnieks Gundars Ceipe, 20. gadsimta 30. gados dievkalpojumus saiešanas namos bieži vadījuši luterāņu draudzes mācītāji vai virsmācītāji, kuri šo pienākumu uztvēruši kā pagodinājumu. “Spalvās” dievkalpojumus vadījis Lejas un Velēnas draudzes mācītājs Ernests Ādolfs Putniņš (1904-1997), kalpojis Lejas un Velēnas draudzē no 1929. līdz 1944. gadam.
Lejasciemā novadpētnieks Jānis Kučers ir vācis un atstājis liecības par “Spalvu” lūgšanu namu un Brāļu draudzes teicējiem. Jāņa Kučera pieraksti datēti ar 1964. gada vasaru.
Kučertēva piezīmēs ir atrodams “Spalvu” lūgšanas nama plāns, apraksts un zīmējumi. Viņš raksta, ka nams atradies upītes krastā un, iespējams, celts 1845. gadā. Koka nams bijis 13 metrus garš, 7,65 metrus plats, 3,20 metrus augsts. Spāru baļķis likts 60 centimetrus uz ārpusi pagarinātiem siju galiem. Gar mājas ārējām sienām abās pusēs bijuši gari soli, kur pasēdēt, gaidot dievkalpojumu, jumta malas bijušas platas, lai pasargātu no saules un lietus. Pie ēkas durvīm novietoti plati akmeņi kā pakāpieni.
Iekštelpas sadalītas trīs daļās: priekšnams, tētiņa kambaris (tētiņš – garīgās un praktiskās dzīves vadītājs Brāļu draudzē) un saiešanas istaba. Saiešanas istabā – koka soli un griestu lukturis, ērģelītes, kuras atcerējās Ērika Dukure. Pēc J.Kučera pierakstiem vēlāk tur it kā bijis harmonijs. Altāra daļas grīda bijusi 20 centimetrus augstāka, kreisajā pusē atradusies kancelīte ar siluetgriezumiem, kas krāsoti dzelteni, dzelteni bijuši altāra treliņi, altāris pārsegts ar baltu segu, uz zili krāsotas sienas bijis dzeltens koka krusts. Ēkas gala logs bijis aiztaisīts ar dēļiem, jo atradies pret altāri.
Kā sacītājtētiņus Jānis Kučers min Kapravtēvu no “Spalvām” un Bitaini no “Spalvām”, Rasu no “Dumpjiem” un Eduardu Mezīti no “Dzirkaļiem”. Pēc Eduarda Mezīša nāves viņa meita Anna Mezīte sludinājusi dievvārdus “Spalvās”, lasījusi referātus un organizējusi mācītāja apmeklējumus. Kučertēvs pieminējis Mezīšu mājas ar bagātīgu bibliotēku un atzīmējis, ka viena no telpām atgādinājusi nelielu baznīciņu ar altāri un mūzikas instrumentu, klavierēm, uz kurām stāvējušas atvērtas garīgas dziesmas notis.
Ērika Dukure atcerējās, ka vēl 1957. gadā noticis dievkalpojums ar luterāņu bīskapa piedalīšanos. Iespējams, tas bijis luterāņu bīskaps Gustavs Turss (1890-1973), amatā no 1948. līdz 1968. gadam. 1959. gadā no “Spalvu” nama pēdējā gaitā izvadīta Ērikas Dukures vecmāmiņa Antonija Emīlija Matilde Bitaine (dzimusi Jeruma). Atceroties lūgšanu namu, Ērikas kundze stāstīja, ka parasti no lūgšanu nama nelaiķi neesot izvadīti. Šis gadījums bijis izņēmums. Domājams, ka tā bijusi cieņas parādīšana Brāļu draudzes teicēju Bitaiņu dzimtai.
Par lūgšanu nama tālāko likteni skaidru liecību nav, iespējams, ka ēkai sapuvis skaidu jumts, vēl ir versija, ka ēka sazāģēta malkā. Ir arī apgalvojums, ka ēka degusi, tikai gandrīz nesaskatāmie pamati atgādina par Brāļu draudzes vēsturi Beļavas “Spalvās”.
— Sagatavojusi Ineta Bauere, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītāja
