Pārdomas, kas radās pēc mazo vokālistu konkursa “Cālis 2002” un publikācijas rajona laikrakstā “Dzirkstele”, iesāku ar šīs tautasdziesmas rindu pavisam apzināti.
Pārdomas, kas radās pēc mazo vokālistu konkursa “Cālis 2002” un publikācijas rajona laikrakstā “Dzirkstele”, iesāku ar šīs tautasdziesmas rindu pavisam apzināti.
“Sabiedrības garīgā kultūra vienlaikus ir arī tās tikumi un estētiskie ideāli, no kuriem iespaidojas arī mūzikas kultūra. Veicot dažādas funkcijas, mūzika spēcīgi un daudzveidīgi iedarbojas uz sabiedrības dzīvi kopumā, uz atsevišķiem sociālajiem slāņiem, grupām, uz katru cilvēku individuāli,” rakstījusi Ā. Samsone – Sokolovska. Mūzikas vēstures lappusēs varam lasīt šādas rindas: latviešu tautas senākais mūzikas mantojums ir tautasdziesma. Sena izcelsme ir šūpļa dziesmām un bērnu dziesmām.
Pavasaris – pilnos ziedos
Ar savām dziesmām ciemos pie Gulbenes klausītājiem bija nākuši 11 mazie dziedātāji. Laikavecis mūs reiz pa reizei māna ar pavasara tuvošanos, taču 23.februāra pēcpusdienā kultūras centra zālē, kā atzina bērni un uztrauktie vecāki, pavasaris – pilnos ziedos. Siltā, krāsainā, mīlīgā zālē gaidīja visus. Laikam pirmo gadu, kopš piedalos ar bērniem konkursā, jutos patiesi jauki un mierīgi.
Labi ļaudis klausījās mazo vokālistu sniegumu. Cik liela skatuves pieredze ir bijusi vienam vai otram bērniņam, to zina tikai vecāki un skolotājs. Varbūt mazais pirmo reizi mūžā viens pats stāv priekšā pilnai zālei ar skatītājiem un vēl dzied. Trīs gadus vecs bērns saprot tikai to, ka pēc laba snieguma būs dāvana. Piecus gadus vecs prot uztraukties, kā nodziedās, vai patiks klausītājiem. Droši par to varu spriest, jo jau ceturto sezonu trīs dziedāšanas nodarbības nedēļā vadu bērniem vecumā no trīs līdz septiņiem gadiem.
Bērni dzied maz
Pirms spriežam par konkursa norisi, izpildījuma rezultātiem, šāda pasākuma lietderību, mērām profesionalitāti pedagogiem, bērnu vokālajām spējām, repertuāra izvēli, vispirms būtu jāsāk ar daudziem “kāpēc”. Kāpēc tik maz dalībnieku? Bērni dzied maz, jo tas vienkārši nav nepieciešams – ikdienā visapkārt ir skaņu pārpilnība (radio, televīzija, dators un citi). Brīnišķīgi, ja vecāks pamana, ka bērns kaut ko dungo, mēģina dziedāt. No sirds priecājos par tiem vecākiem, kas meklē palīdzību dziedātvēlmi attīstīt. Diemžēl šādu iespēju nav daudz un ne visi to var atļauties.
Kāpēc vecas, nodziedātas dziesmas? Praksē esmu pārbaudījusi, ka bērni labprāt dzied tā saucamās “lipīgās dziesmas”, mīļās, mazās tautasdziesmas. Iesim līdzi laikmetam? Lai man piedod jaunie komponisti: it kā dziesmas ir, bet tās nedziedas, neskan. Bērnu dziesmām raksturīgs šaurs melodijas diapazons, zilbe pret noti, pamatmotīvu atkārtojumi, viegls, patīkams teksts. Savulaik Raimonds Pauls teica, ka visgrūtāk uzrakstīt dziesmas bērniem.
“Cālis” dzied pirmo reizi
Mēs, pieaugušie, šīs daudz dziedātās dziesmas dzirdam gadu no gada, bet mazais “cālis” tās dzied pirmo reizi. Ne jau slinkuma dēļ pedagogs nemāca jaunas, mūsdienīgas dziesmas. Nesen radio kultūras ziņu raidījumā izskanēja prognozes par to, ka dziesmu svētki varētu nenotikt repertuāra dziesmu trūkuma dēļ. Tātad dziesmu izvēles problēmas ir ne tikai mazo vokālistu pedagogiem.
Mēģināju atbildēt uz jautājumiem, ko pati sev uzdevu: vai tiešām mums nav neviena laba vārda, ko pateikt par šo konkursu?
Viennozīmīgi, ka daļai lasītāju pēc paustā laikrakstā un Gulbenes televīzijā teiktā, ka daži dziesmas “norunāja”, radās priekšstats, ka 2003. gada Gulbenes “Cālis” var arī nenotikt. Kaut es būtu alojusies, tā domādama.
Radīt brīnumu no nekā
Paldies Dievam, dzīve nesastāv tikai no nežēlīgas konkurences, ambīcijām, intrigām. Mēs, pieaugušie, vienā acumirklī apzināti vai neapzināti varam sabojāt daudz ko, radot rūgtuma mieles un skumjas pārdomas.
Tāpēc, organizējot šādus gaišus un skaistus svētkus bērniem un viņu vecākiem, jādomā arī par pēcsvētku atskaņām, lai tās nesagandē labas atmiņas, pārdzīvojumu un prieku. Te nu vietā ir vārdi “pēc dziesmiņas pasacīju, kādi ļaudis šai vietā”.
Allaž esmu apbrīnojusi spējas no nekā radīt brīnumu. Varbūt, ka mūzikas pedagogiem vajadzētu sanākt kopā ar kultūras centra speciālistiem un žūriju, mēģināt restaurēt pasākumu, lai tas nezaudē savu aktualitāti. Un darīt to droši un bez aizkulisēm.
