Gulbenes rajonā valsts garantēto psihologa palīdzību pašlaik saņem pieci vardarbību cietuši bērni.
Gulbenes rajonā valsts garantēto psihologa palīdzību pašlaik saņem pieci vardarbību cietuši bērni. Ne par visiem šiem gadījumiem ir informēta policija, ja bērns cietis konfliktā, kas nesaistās ar kriminālatbildību, vai arī pāri nodarīts psihiski, nevis fiziski.
“Pagasttiesa (vai bāriņtiesa pilsētā), pašvaldību sociālie darbinieki vai psihologs dod atzinumu: bērns ir cietis vardarbību un viņam vajadzīga palīdzība. Tad arī ar rajona sociālās palīdzības nodaļas starpniecību tiek gādāts, lai bērns bez maksas, bet par valsts garantēto finansējumu, saņemtu psiholoģisko atbalstu,” saka Gulbenes rajona sociālās palīdzības dienesta vadītāja Aina Kokoreviča.
Iespējams izvēlēties, vai bērnam palīdzēs vietējais sertificētais psihologs vai arī šāds speciālists citā rajonā. Valsts garantētajā samaksā ietilpst bērna desmit tikšanās ar psihologu. Šis speciālists arī var noteikt, ka ar desmit reizēm konkrētajam bērnam ir par maz. Tad iespējamas arī papildu tikšanās par valsts finansējumu.
Tikšanās ar psihologu notiek pietiekami ilgi
Sertificētā psiholoģe Evita Petručeņa, kas vienīgā Gulbenes rajonā ir tiesīga vardarbībā cietušajiem bērniem sniegt valsts garantēto psiholoģisko palīdzību, stāsta, ka parasti desmit tikšanās izvēršas ilgā procesā. Dažreiz bērni uz sarunāto tikšanos neatnāk.
“Bērni mani var satikt ne tikai Gulbenē. Braucu arī uz lauku skolām. Nereti bērni paši atnāk pie manis un dalās savās problēmās,” saka E.Petručeņa.
Viņa uzsver, ka psihologa darbā steiga nav vēlama. Jāpalīdz bērnam, kas cietis pārestību, atgūt ticību cilvēkiem. Turklāt nereti šāds bērns, kas izjutis pret sevi vērstu vardarbību, ir psiholoģiski traumēts. Un tas var izpausties neadekvātās darbībās, piemēram, bērns melo, ir nevaldāms vai pat uzvedas huligāniski, zog. Pāridarījums ir dziļi zemapziņā. Ir jāpalīdz bērnam atbrīvoties no tā, kas nospiež sirsniņu. Ir jāliek pašam saprast – mazais cilvēks nav vainīgs, ka ar viņu tā ir noticis.
Cietušie bērni reizēm tiekot vesti arī uz Alūksni, kur strādā psihoterapeits. Reizēm izlemj, ka bērnam labāk saņemt palīdzību nevis dzīvesvietā, bet aizbraucot no mājām. Tad par valsts garantēto samaksu mēnesi iespējams dzīvot bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas” Krāslavas rajonā vai ģimenes aprūpes centrā “Bulduri”, vai rehabilitācijas slimnīcā “Krimulda”.
Nicina bēnu izmantotājus
Gulbenes rajona policijas pārvaldes nepilngadīgo lietu inspekcijas speciāliste Valērija Logina stāsta, ka gada laikā policija izmeklē vidēji trīs vai četrus gadījumus par vardarbību pret bērniem. Parasti par to policijai uzzina no pašvaldību sociālajiem darbiniekiem.
“Runājot ar bērnu par pārinodarījumu, parasti pieaicinām pedagogu vai psihologu,” saka V.Logina.
Galvenokārt policijai nākas izmeklēt gadījumus par bērnu seksuālo izmantošanu. Lai arī sabiedrība parasti negrib noticēt, ka kaut kas tāds vispār notiek, tomēr izturas pret šādiem noziegumiem ar neiecietību un vēlas vainīgā sodīšanu. Taču V.Logina atceras tikai vienu gadījumu, kad Gulbenes rajonā ierosināta krimināllieta par to, ka māte situsi mazgadīgu dēlu.
Bērni jāinformē par viņu tiesībām
V.Logina uzskata, ka bērni Gulbenes rajonā joprojām maz zina par savām tiesībām un iespējām aizsargāt tās. Pēc viņas domām, retos gadījumos izdodas uzzināt, ka bērns cietis no vardarbības. Pieredze rāda, ka parasti kaimiņi vai skolotāji ir tie, kas pagasttiesai vai policijai atklāj savas aizdomas, ka bērnu fiziski vai psihiski pazemo.
Bērnam jāzina
Neviens nedrīkst tevi sist, izturēties rupji, pazemot vai pieskarties tanīs ķermeņa vietās, kur nevēlies. Netici, ja apgalvo, ka esi to pelnījis (pelnījusi) vai gribējis (gribējusi).
Pāridarītājs gribēs tev uzvelt visu vainu, centīsies pierunāt vai piedraudēt, lai tu klusētu. Nepiekrīti tam pat tad, ja to lūdz kāds ļoti tuvs cilvēks!
Ja kāds nodarījis pāri un tu to nevari uzticēt pat vecākiem, tad tu pastāsti par to savam skolotājam, pagasttiesas vai bāriņtiesas darbiniekam.
