22.oktobrī Antrai Liedskalniņai paliktu 70 gadu. Piedāvājam aktrises Antras Liedskalniņas krustmeitas un māsasmeitas Ivetas Krūmiņas atmiņas par viņu.
22.oktobrī Antrai Liedskalniņai paliktu 70 gadu. Piedāvājam aktrises Antras Liedskalniņas krustmeitas un māsasmeitas Ivetas Krūmiņas atmiņas par viņu.
“Stūras”. Ābeļu ziedos, ceriņu kupenās slīgstoša māja, uz varenu laukakmeņu pamatiem būvēta, ar kupli zaļojošu ozolu pagalmā. Tēvutēvu rakta aka un bites liepziedos. Dīķis ar mazu sapņu saliņu vidū, apkārt tam puķes, starp tām – soliņš. Turpat blakus velēnām apaudzēts pagrabiņš, jasmīnu un ceriņu krūmi. Mājas, ko Jaungulbenē uzcēlis Eduarda Liedskalniņa brālis Otto, kur visu mūžu zemi kopis un kokus stādījis, kur arī viņa dēls Arvīds dzīvojis un strādājis. Mājas, kur 1930.gada 22.oktobrī Annas un Arvīda Liedskalniņa ģimenē piedzimusi vecākā meita Antra, pēc pusotra gada – Jogita,un abas šeit arī uzaugušas.
Bija stipras gribas cilvēki
Šīs ir arī manas bērnības mājas, man tuvie cilvēki un manas atmiņas par viņiem. Grūti uzrakstīt kaut ko jaunu par sabiedrībā tik pazīstamu cilvēku kā mana krustmāte Antra Liedskalniņa. Šķiet, viss jau ir pateikts…Un tomēr kaut kas vēl smeldz – atmiņās, domās, dvēselē .Varbūt tas ir kāds nepateikts vārds, varbūt aizkavējies glāsts…
Cik zinu, Liedskalniņi bijuši stipras gribas cilvēki, kas pratuši pārvarēt grūtības. Kupču dzimtai, no kuras cēlusies Antras un Jogitas mamma, raksturīga emocionalitāte. Ne reizi vien esmu dzirdējusi gan mammas, gan Antras jūsmīgos stāstus par vecomāti un vectēvu, ko ģimenē mīļi dēvējām par mammuku un tētuku. Ar savu dzīvi viņi ir pierādījuši, kas ir patiesa mīlestība starp māti un tēvu, bērniem un mazbērniem un kas ir mīlestība uz zemi. Neraugoties uz to, ka mammuka ieguvusi tikai trīs klašu izglītību, viņa bija apveltīta ar apbrīnojamu sirdsgudrību.
Atceroties savu tēvu, māsas to allaž raksturoja kā sabiedrisku, taisnīgu, godīgu, precīzu un tālredzīgu cilvēku un vienlaikus kā romantisku ideālistu. Meitām viņš mācījis pacietību, neatlaidību , izturību un darba mīlestību, sapratni un līdzdzīvošanu cita bēdām un priekiem. Anna un Arvīds bijuši Jaungulbenes Dziedāšanas biedrības pašdarbības teātra entuziasti, un abi spēlējuši lielas lomas- tēvs bijis apveltīts ar izcilu komiķa talantu, mātei bijusi uzticēta pat Anitas loma “Zvejnieka dēlā”. Meitenes uz izrādēm gan līdzi nav ņemtas, tāpēc abas spēlējušas savu – mājas teātri. No skapja izvilkušas tērpus un parūkas, ko teātra izrādēs lietojusi māte, un sarīkojušas pašas savu izrādi. Uz skatuves teātri Antra sākusi spēlēt Gulbenes vidusskolā dramatiskajā pulciņā, ko tolaik vadījis Roberts Ligers.
Dzīvi nevar iedomāties bez dabas
Stāstot par savu bērnību, Antra visbiežāk atcerējās dažas savam raksturam atbilstošākās epizodes. Reiz tētis labojis šķūņa jumtu. Antrai tad bijuši seši gadi. Šķūnim otrā galā bijušas pieslietas kāpnes. Pa tām viņa uzkāpusi jumta pašā korē un bezbēdīgi saukusi: “Mamma, es jūtu gaisu!”, bet mamma drebošā balsī klusītēm saukusi: “Ancīt, kāp nu lejā!” Citu reizi māte viņu atradusi sēžot dārzā pie vēl nenogatavojušos ērkšķogu krūma. Uz jautājumu, ko viņa tur darot, meitene visā nopietnībā atbildējusi: “Gaidu, kad ogas nogatavosies.”
Jau no mazotnes tēvs meitās centies ieaudzināt darba tikumu, mīlestību pret savu māju un sētu, radinājis pie zemes darbiem. Arī tētuks, kas pats mīlējis zemi, kādreiz teicis: “Antriņ, kad tev būs apnicis tajā teātrī, tad nāc atpakaļ pie zemes. Tā tevi nekad nepievils.” Laikam tāpēc Antra nevarēja iedomāties savu dzīvi bez dabas, bez plašuma, kā spēka un enerģijas avotu izmantojot saskarsmi ar zemi. Viņa ne reizi vien teica: “Man gribas rokas dziļi, dziļi ierakt zemē un uz brīdi pierimt.” Un fantazēja: “Man varbūt labāk vajadzēja palikt strādāt laukos. Tad es rautos kā zirgs. Un kā gan citādi – es taču pēc horoskopa esmu Zirgs, pie tam vēl vilcējs!” Parasti, tikko atbraukusi uz laukiem, viņa pieprasīja: “Gribu ravēt, un tur, kur vislielākās nezāles. Vislabāk – nātres!”
Atgriešanās mājās bija īpašs rituāls
Viņas atbraukšana uz tēva mājām Jaungulbenē vispār bija rituāls – mājas, dārza un kūts apgaita, pie katra jaunuma pakavējoties ilgāk, krūze silta piena, pasēdēšana uz silta mūrīša un plāno pankūku cepšana. Te viņa vienmēr ir jutusies kā savās mājās, kā daļa no tām. Cik vien sevi atceros, krustmātes ciemošanās bija patīkama pārmaiņa. Jau no mazotnes man viņa ir bijusi kā otra mamma – esot blakus grūtākā brīdī, notraucot asaru un pieglaužot plecam, dziedējot ar līdzjūtīgu vārdu un saprotošu padomu. Un, izrādās, es viņas tuvumu esmu novērtējusi, to pat vēl neapzinoties. Kad četru gadu vecumā sāku sacerēt pirmos “dzejoļus”, viņa bija pacietīgs klausītājs un labprāt atgūlās man blakus pagalma zālē, lai, kopīgi lūkojoties “mākoņu aitiņās”, palīdzētu sacerēt mūziku…
Citugad kādā karstā vasaras dienā biju aizsapņojusies šķūnī uz siena panta un, attapusies aiz aizbultētām durvīm, pilnā balsī saucu palīgā: “Varbūt ir kāds cilvēks, kas var attaisīt durvis? Antras tant, varbūt tu?” Arī zostēviņa uzbrukums beidzās ar sakāvi, jo manā pusē nostājās krustmāte…
Visinteresantāk bija kopā ar krustmāti
Augot lielākai, viņas klātbūtni izmantoju, lai smeltos dzīves gudrību. Tad gan man vēl blakus bija baltā māmiņa – mammuka, vecāki, pa reizei arī vecāmamma, bet visinteresantāk bija ar krustmāti . Tās bija citas sarunas, citas domas, un itin bieži tie bija viņas lasītie dzejoļi, monologi no izrādēm. Tad gan klausītāji bijām vairāki un arī “skatuve” bija netipiska – siena pļavā, dārzā ravējot vai ogas lasot, uz mežu pēc sēnēm ejot, sapņu saliņā. Ne velti arī es kā savu bērnības dienu izklaidi atceros teātra izrādes un koncertus mājiniekiem. Spēlētāji parasti bijām mēs divi – es un sešus gadus jaunākais brālēns – Antras dēls Harijs. Reizēm mums pievienojās arī kaimiņu bērni.
“Aktieru” sniegums tika pienācīgi novērtēts – netrūka ne uzslavas, ne profesionālas kritikas. Esot Jaungulbenē, viņas kopā ar māsu gāja ciemos pie kādas vecas kaimiņu tantes- vienkārši tāpat parunāties, jo abas saprata, cik nepieciešama ir vienkārša cilvēcība.
Dzimšanas dienas nepatika
Ciemojoties pie viņas Rīgā, man vienmēr tika uzticēta grāmatu un atvilktņu kārtošana, jo viņai dzīvokļa kopšana aizņēma daudz laika. Dzimšanas dienas Antrai nepatika. Un, ja kāds jautāja, cik tad īsti to gadu palicis, viņa ar smaidu lepni atbildēja: “Divdesmit pieci un daudz daudz mēnešu…” Reiz pajautājusi mazmeitiņai: “Lauriņ, vai es esmu veca?” Meitene padomājusi un atbildējusi: “Drusku veca.”
Teātris un dzīve bija viena
Dialogos par teātri runājām par mīļākajām lomām, lomām, kurās izdzīvota dzīve. Tādas gan, zināmā mērā, bijušas visas, bet tuvākas tās, kas ir par lauku sievietes smago dzīvi – kā Ļeļa lugā “Paši pūta, paši dega”, Marianna lugā “Ar būdu uz baznīcu”. Bieži uz skatuves viņa ir runājusi par savu dzīvi. Skatoties “Grēksūdzes laiku”, bija grūti atšķirt, kur beidzās Anna un sākās Antra – tā bija kā viena dzīve. Bet es viņu iemīlēju kā Margu no “Trešā vārda”, Blanšu no “Ilgu tramvaja” un Eleonoru no “Hamilkara kunga”. Antru klausoties, esmu pati mācījusies lasīt dzeju, mīlēt teātri, izprast dzīvi un cilvēkus, savu domu un jūtu pasauli. Viņu esmu iepazinusi dažādu – gan stipru, kad vajag kādam palīdzēt, gan vājuma brīžu piemeklētu. Tad bieži esmu dzirdējusi viņu pieminam tēvu, kas teicis: “Meitiņ, vienmēr ir izeja. Tikai jāmeklē…”
Mācēt sāpēs kļūt stipram
Katram ir gadījušies brīži, kad liekas – sabruks visa pasaule. Un šajos brīžos vissvarīgākais ir atrast līdzsvaru sevī, noticēt sev un izjust dzīvi no jauna. Ikvienam cilvēkam ir dota iespēja savas sāpes, kļūdas paturēt sevī, un tikai par dažiem mēs uzzinām, cik tās ir bijušas liktenīgas…
Daudzi cilvēki labprāt pārlēktu pāri visām dzīves tumšajām stundām. Bet tikai tas, kas šīs stundas pieņem un tiek tām pāri, būs īsti dzīvs arī gaišajās stundās. Antra tām stāv pāri ar savu talantu…
Kādā vēstulē viņa rakstīja: “Ja man tagad būtu otrreiz jāizvēlas, es nekļūtu aktrise. Aktrises profesija – tās ir mocības…Tu esi tur iekšā līdz galam . Tā ir kā narkotika. Tā kā Anna Manjāni izrādē “Grēksūdzes laiks” saka: “Varbūt, ka tur, augšā, paradīzē…Ja, protams, es tur tikšu…Es atkal varēšu būt aktrise…”
Liktenīgi… Tā var teikt arī šoreiz. Savas bēres Antra jau izdzīvoja, nospēlēdama itāļu aktrises Annas Manjāni lomu Armāna Mefra monoizrādē “Grēksūdzes laiks”. Arī zemes klēpī viņa tika guldīta tērpā no šīs izrādes, dienā, kad Gulbenes skatītāji viņu būtu vērojuši Annas Manjāni tēlā. Liktenīgi arī – zemes dzīvi atstāja Klusajā nedēļā…
22. oktobrī Antra svinētu savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Bet viņa ir atradusi gaismas staru, pa kuru nokļūt pie ne tik sen aizsaulē aizgājušā stiprās Liedskalniņu dzimtas celma. Varbūt lai tikai smeltos spēku un mīlestību un atkal no jauna kādā gaismas starā atgrieztos uz skatuves…
Tu esi man blakus
Šovakar esmu tikai es. Un tā tālā zvaigzne. Tur – augšā, debesīs . Bezmiegs, skumjas, klusums un vientulība. Lai arī šī pamestība stindzina domas, es atkal klusībā sarunājos ar tevi. Bērnišķīgi, bet šorīt nevēlējos atvērt acis, lai neieraudzītu to, ko jau zināju – tevis nav man blakus. Es baidījos saukt tavu vārdu, jo zināju – tu neatnāksi . Šķita labāk nepastiept roku, lai nesajustu – tevis līdzās nav. Man pietrūka drosmes savā pasaulē ielaist domu: es tevi nekad vairs neredzēšu. Tikai atmiņās… Tu jau zināji, ka zvaigžņu mūžu nedzīvos ne tava, ne mana sirds, ka sirmais Laika vecis neatlaidīgi turpinās savu ceļu uz aizmirstību. Tu neskaitīji, cik reižu uzziedējis zeltainais pieneņu lauks, kļavās iedegušās sarkanās ugunskuru liesmas, Sniega māte visu tinusi baltajā seģenē… Maz, daudz par maz. Šķiet, vēl tāls ceļš bija ejams līdz pakalnei, aiz kuras dzīvības mirkļi grimst tumšajā atvarā … Man tevis pietrūkst. Tāpēc es tevi atkal izdomāju. Saprotošu, pacietīgu , smaidošu, mīļu un brīžiem draisku . Vienīgo, neaizstājamo. Es sarunājos ar tevi un izsūdzu savas bēdas , paraudu uz tava pleca kā kādreiz , saklausu tavus mierinājuma vārdus un jūtu – tu esi man blakus. Tā ir tava smarža, tava glāsta vieglums , tavu vārdu atbalss . Tā ir tava elpa , kas liek notrīsēt sveces liesmai. Tu esi man blakus . Arī pašlaik. Sēdi blakus un lūkojies tajā tālajā zvaigznē.
Rindas no vēstulēm
Tā kā nedzīvojām kopā, ierasta lieta bija vēstuļu rakstīšana. Krustmātes vēstules – bagātas ar padomiem un uzmundrinājumiem, vēlāk – ar dziļām pārdomām…
“Tikai tici un viss iemirdzēsies”.
“Tikai mīlestība un bezgalīga pacietība vērsīs ļauno par labu.”
“Svarīgi ir censties nedomāt ļauni un tumšās domas atvairīt no sevis, jo negatīvās enerģijas jau tā mums apkārt ir daudz. ”
“Juris Rubenis reiz man tā teica: “Ir četras bailes, un cilvēkam ir jāatbrīvojas no tām. Pirmās – no tā, ko par tevi teiks citi, otrās bailes – no Dieva, trešās – no nāves, ceturtās bailes ir no dzīves. Tad , kad jūs atbrīvosieties no šīm bailēm, jūs būsit brīvs cilvēks.”
“Svarīgi ir darīt labus darbus, kaut vai mazus, kaut vai pavisam niecīgus, bet galvenais – tu jūties gandarīts, ka esi izdarījis kaut ko labu. Darot labu citiem, augstākais ir darīt to tā, lai citi nemaz nezina, kas tas laba darītājs īsti ir, bet parasti jau tik ļoti gribas pateikt – es to paveicu.”
“Cilvēks tomēr pēc savas būtības ir ļoti egoistisks. Vispirms viņš rūpējas par savām ērtībām, tāpēc arī grib otru regulēt pēc savas patikas, bet pretī prasa vēl vairāk, nekā pats spēj dot .Taču nevajag neko prasīt pretī – tikai mīlēt un nejautāt, kas par to būs. Šķiet, sarežģīti, bet var iemācīties mīlēt tā, lai netraucētu otram dzīvot, un galvenais – necensties pārtaisīt otru līdzīgu sev .”
“Tikai tad tu būsi iemīlējusi cilvēku, ja vispirms iemīlēsi viņa trūkumus. Ja tas būs izdevies, tad tā tiešām būs īsta mīlestība. ”
“Ideāla vīrieša nav – viens dzer; otrs nedzer, bet pīpē; trešais nedzer, nepīpē, bet ir skops; ceturtais nedara nevienu, ne otru, bet ir stulbs…Ja nav ideāla vīra, savu dzīvi vajag balstīt uz bērniem. Ja nav bērnu, atbalstu var meklēt darbā, kuram var ziedot visu dzīvi. Bet, ja nu nav arī iemīļota darba, tad varbūt vismaz ir labi draugi, kas arī ir neatsverama bagātība. Ja nu pat to nav, tad vēl atliek viens balsts, un tas ir – mīlēt dzīvi un priecāties, ka pats esi dzīvs. Katram ir nolikta kāda misija, kas jāizpilda. Katram ir dota iespēja izvēlēties.”
