LEJASCIEMA CENTRĀ UZ KĀDAS ĒKAS SIENAS Rīgas ielā tapis iespaidīgs lejasciemietes Lailas Uiskas lielformāta gleznojums, kas piesaista ikviena uzmanību. Par šo mākslas darbu priecājas gan vietējie iedzīvotāji, gan pagasta viesi, jo tas rada gan patīkamu, gan arī krāšņu noskaņu visā centrā.“Dzirkstele” ar Lailu Uisku tiekas Lejasciemā pie viņas mākslas darba.
Par to, kā radās ideja par gleznojumu, Laila stāsta: “Te jau pirms tam bija mans gleznojums, ko radīju kopā ar draudzeni pirms 13 gadiem. Un jau vairākus gadus, braucot tam garām, likās, ka tas ir nokalpojis, un Lejasciemam ir vajadzīga jauna dvesma. Tad Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centra vadītāja Dana Puidze uzrunāja mani, un tā tas šovasar radās,” stāsta Laila.
Viņa atzīst, ka sākumā bija bail ķerties pie gleznošanas. Biedēja lielais formāts, un bija neziņa, no kura gala sākt. Lai arī Lailu vienmēr ir vilinājuši un uzrunājuši lielformāta gleznojumi, šoreiz bija jāstrādā uz stalažām, un augstums raisīja nedrošību. Bet tad viņa atcerējās sava skolotāja Nikolasa Viltona vārdus: spēlējies, ļauj procesam sevi vest, un lai tava dvēsele glezno. Tas viņu nomierināja. Laila sāka ļauties – dauzīties un spēlēties uz lielā “audekla”. “Un tad jau viss aizgāja,” saka Laila. Viņa ir pārliecinājusies, lai arī lielformāta gleznas sākumā var šķist biedējošas, un visgrūtākais ir uzsākt, bet tiklīdz darbs tiek sākts, baiļu sajūta pazūd, un tad atliek tikai ļauties procesam. Kad Laila ir iekšā gleznošanas plūdumā, viņa dodas gulēt ar domu par šo gleznu un mostas ar to pašu.
Saullēkts kā sveiciens ikvienam
Gleznojumā ir attēlota Gauja. Tā Lailai ir īpaša, jo viņa dzīvo pie šīs upes, un katru rītu sāk ar pastaigu gar tās krastiem. Laila ir redzējusi neskaitāmus saullēktus, un tajos ir tik daudz gaismas, ka viņai šķiet – caur Lejasciemu plūst ne tikai upe, bet tā arī ir kā svētība viņiem kā iedzīvotājiem. “Pirmais, kas man ienāca prātā, ka tā varētu būt Gauja un saullēkts. Saullēkts ir kā sveiciens ikvienam katru rītu, pat tad, ja debesis ir tumšas, nomākušās vai līst lietus. Tas ir kā sveiciens katram, kas brauc garām, pasakot: labrīt, atver savu sirdi un dvēseli skaistai dienai un ielaid sevī gaismu un prieku,” saka Laila. Interesanti, ka bija garāmgājēji, kuri gleznojumā ieraudzīja pavisam ko citu. “Piestāja divi cilvēki un teica, ka tajā saskatāma Dieva roka, kas iededz gaismu. Vēl kāda sieviete saredzēja tajā Dievmāti,” stāsta Laila, kurai svarīgākais, lai no šī gleznojuma plūst gaisma un lai tā sasniedz ikvienu, kas uz to raugās.
Lielākais lielformāta gleznojums
Laila arī atceras mirkli no gleznošanas procesa. “Stāvēju un gleznoju. Spīdēja saule, un garām gāja sieviete ar bērniņu. Viņa saka: Laila, tūlīt sāks līt. Es pagriezos un ieraudzīju debesīs zilu, zilu mākoni, un sāka ļoti līt. Visa biju slapja,” tagad ar smaidu atminas Laila. Tomēr lietus neko nesabojāja. “Krāsas ļoti ātri nožūst. Tās ir citādākas nekā eļļas krāsas, jo tās tomēr domātas gleznošanai ārā. Un pamatā lielos laukumus es gleznoju ar otu, bet nianses pūtu ar aerogrāfu, piemēram, saules starus,” stāsta Laila. Atsauksmes par šo skaisto darbu patiesi silda Lailas sirdi. Visi vārdi, ko viņa dzird, ir mīļi. “Laikam tā ir maza ciema priekšrocība – cilvēki, kas nāca garām, bieži apstājās, painteresējās, paskatījās. Atceros, sākumā bija tikai saule, un jau tad daudzi domāja, ka darbs ir pabeigts. Nācās skaidrot, ka tas vēl ir tikai sākums un turpinājums vēl būs,” stāsta Laila.
Šis ir lielākais Lailas lielformāta gleznojums, un īpašs tas ir ar to, ka radīts ārā. Lai gan viņai ir arī citi lieli darbi, šis tomēr ir vienīgais, kas dzīvo ārpus telpām, atklātā vidē. Tas tapis ar pagasta finansiālu atbalstu.
Gleznojot Laila it nemaz nejūtas nogurusi. Gluži pretēji – piepilda sevi ar spēku un enerģiju. Viņai gleznošana ir nevis fizisks pagurums, bet spēka pieplūdums. “Ja aizietu ravēt dārzu, tad gan būtu pilnīgi pagalam,” smaida Laila. Viņa zina, ka ir jāglezno, jo šis process uzlādē, dāvā spēku un enerģiju. Laila atzīst, lai arī fiziski darbs pie lieliem formātiem nav viegls, viņai tas sniedz pretēju sajūtu – spēku un prieku.
Šobrīd mājās viņai tapusi arī lielformāta glezna “Es dzirdēju visas pasaules bites”. Tūlīt taps nākamā lielformāta glezna. “Šobrīd ļoti gribas vīgriežu pļavu, jo mani nepamet šī smarža, tāpēc laikam ir jāuzglezno. Varbūt Jelgavā būs arī viena siena jāapglezno,” stāsta Laila.
Savukārt viņas darbu izstāde “Sajūtas tuvplānā” līdz septembra beigām ir apskatāma Igaunijā Vastselīnas Bīskapa pilī. “Tā ir tik skaista vieta. Jūtos īpaši svētīta, jo šī ir īpaša vieta – svētceļnieku vieta. Katrs noejot ceļu, var pabūt brīdi, raugoties manās gleznās,” saka Laila.
