Svētdien bija atnākusi ciemos kaimiņiene. Viņai – 90. Žirgta. Atnesa cienastu – dzidros ābolus no sava dārza. Sūkstījās, ka šis ir dīvains gads. Ābolu esot maz. Bet, ja vairāk būtu, vai tiktu ar tiem galā? Žēl taču atstāt pūstam zemē.
Burvīga ir mana kaimiņiene. Nežēlojas ne par gadiem, ne par vecuma vainām. Joprojām tur dārziņu. Ir cītīga grāmatu lasītāja. Ar manu tēti, kurš viņas vienaudzis, kaimiņiene apmainās ar laikrakstiem un žurnāliem. Reiz viņa man teica: “Gandrīz visi mani draugi jau mūžībā. Tagad – grāmatas ir mani draugi.”
No kaimiņienes nestajiem āboliem izcepu ābolkūku. Tā smaržoja pēc kanēļa un sviesta un kusa uz mēles.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.