Septembris ir Latvijas Dzejas dienu laiks. Kopš 1965. gada 11. septembra, kad saistībā ar Jāņa Raiņa simtgadi Rīgā, Esplanādē, tika atklāts dzejniekam veltīts piemineklis, iesākās šī tradīcija – dzejniekiem iet tautā un publiski lasīt savus dzejoļus. Pirms 60 gadiem Dzejas dienas Latvijā notika, piedaloties Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim, Mārim Čaklajam, arī mūsu novadniekam Ojāram Zanderam. Dzejas dienas sākotnēji kļuva par maskēta pretpadomju noskaņojuma paudējām un tās pulcināja daudz klausītāju. Mūsdienās vairs tādas kuplas apmeklētības nav. Dzejas dienas izbauda vien tie, kuriem dzeja nozīmē to pašu, ko ticīgam cilvēkam baznīca.
Dzeja un ekskursija
Arī Gulbenē kopš seniem laikiem katru gadu svin svētkus dzejai. Arī šogad bibliotēka rīkoja pasākumu, 20. septembrī aicinot nākt klausīties dzejas lasījumos Gulbenes bānīša depo teritorijā. Kopā ar dzejniekiem Sintiju Sudmali, Arti Ostupu un Andri Akmentiņu pasākuma apmeklētāji varēja arī gūt ieskatu par Gulbenes-Alūksnes bānīša mājvietu – depo teritoriju. Ciemiņus vairāk nekā divu stundu ilgā ceļojumā dzejas un bānīša pasaulē pavadīja SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” viens no dibinātājiem – Andris Biedriņš. Klausītāju nebija daudz, tikai tāds “intīms pulciņš”, kā sacīja pasākuma moderatore, novada bibliotēkas pārstāve Ilvita Kļaviņa.
Dzeja izskanēja dažādās vietās – vilciena vagonā, mehāniskajās darbnīcās, depo gaitenī. A.Akmentiņš arī ņēma rokās ģitāru un savai dzejai pievienoja muzikālo izpildījumu. A.Ostupa dzeja izskanēja filozofiski un lakoniski kā haikas. S.Sudmales dzeja iederējās dzelzceļa stacijas dramatisma pilnās vēstures kontekstā, jo atgādināja par latviešu tautas ciešanu ceļu padomju okupācijas rezultātā. A.Akmentiņš piešķīla dzejas dienai puiciski nebēdnīgu noskaņu un jokus, bet beigās viņš nolasīja, kā pats teica, “desmit minūšu dzejoli” – tik saturiski ietilpīgu, ka apjoma ziņā tas jau līdzinājās romānam, kas ir tik garš kā cilvēka dzīve.
Šodien – citāda dzeja
Dzejas dienu izskaņā bija pikniks bānīša depo ābeļdārzā. Neformālās sarunās gulbeniete Ņina Jurciņa teica – ar lielu interesi klausījusies dzejniekos. “Neesmu pieradusi pie dzejas bez atskaņām. Interesanti. Ļoti jādomā līdzi,” viņa sacīja. Gulbeniete, Latvijas Universitātē komunikācijas zinātnes studējošā Liene Baumane “Dzirkstelei” atzinās – viņa pati dzejo kopš vidusskolas laikiem. Viņai dzejoļi topot galvenokārt emocionālu piedzīvojumu brīžos. Dzejošana viņai ir kā sava veida liriskā dienasgrāmata. Klausoties kā savu dzeju runā Latvijas mēroga literatūras mūsdienu autoritātes, L.Baumanei radās asociācijas, kuras viņa raksturoja tā: “Iespaidīgi. Vērtīgi. Tas nav tikai iekšējs baudījums, bet arī ieguvums, jo sniedza man iedvesmu. Aiziešu mājās un man gribēsies pierakstīt savas izjūtas dzejā. Redzēt, kā autori lasa savu dzeju, ieskatīties viņa emocijās, viņa valodā – tas ir kas vairāk, nekā pašai izlasīt šo dzejnieku darbus. Es klausījos, skatījos un mēģināju saprast, kas notiek dzejniekā tajā brīdī, kad viņš sacerēja tās rindas. Katram autoram ir savs īpašais skanējums. Es savējo vēl tikai meklēju un mēģinu atrast sevī. Esmu ļoti paškritiska. Man ir draugi, kam pirmajiem parādu, ko sacerēju. Man ir svarīgs viņu vērtējums.”
Dzejas dienā Gulbenē viesojās
Sintija Sudmale – dzejniece. Atmodas laikā kopā ar citiem pusaudžiem rīkojusi pretpadomju sanāksmes un mītiņus, 15 gadu vecumā izslēgta no skolas. Uz laiku kļuvusi par ielas bērnu, pēc tam vairākus gadus kā konferansjē iesaistījusies ceļojošajā cirkā. Vēlāk pabeigusi vidusskolu, ieguvusi bakalaura, maģistra grādu, pabeigusi doktora studijas. 2024. gadā “Valtera Dakšas” apgādā iznācis debijas dzejoļu krājums “Uz manas mēles”, par ko saņemta Latvijas Literatūras gada balva debijas kategorijā.
Andris Akmentiņš – dzejnieks un prozaiķis. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu, strādājis reklāmas nozarē. Sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” uzrakstījis romānu “Skolotāji”, kurā apcerējis latviešu inteliģences likteņus Hruščova atkušņa laikā, par prototipiem izmantojot savas dzimtas piederīgo dzīvesstāstus, savukārt sērijā “Es esmu…” uzrakstījis romānu “Meklējot Ezeriņu”, kura centrā ir rakstnieks Jānis Ezeriņš.
Artis Ostups – dzejnieks, literatūrkritiķis. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātē. Ieguvis filozofijas maģistra grādu. Patlaban strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī vada laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālu “Punctum”. Viņa dzeja tulkota vairākās Eiropas valodās. ASV iznācis dzejoļu krājuma “Žesti” tulkojums (2018).
Avots: Humma.lv un Literatura.lv
