Veneranda nāk no Dricāniem Latgalē, un viņai nekad nav bijis svešs darba arods. Veneranda stāsta, ka darbs, lai cik tas arī būtu smags, vienmēr ticis darīts ar atdevi un rūpību.
“Tā jau saka, ka latgalietes var precēt. Esmu gan ecējusi, gan arusi, gan garāžu apmetusi – visu esmu darījusi,” smejot teic Veneranda.
Kolhozā jau pēc 5. klases
Viņa stāsta, ka līdz ar to, ka mājās bijis daudz jāstrādā, viņa pabeigusi tikai piecas klases un jau 5. klasē devusies strādāt uz vietējo fermu, lai ģimene varētu iztikt. Venerandas mamma Staņislava visu mūžu bijusi neredzīga, tāpēc Venerandai mājās bija jādara visi rokdarbi.
“Jau pēc 5. klases gāju strādāt kolhozā,” stāsta Veneranda.
Uz Vidzemes pusi pārcēlusies dzīvot tad, kad viņai bija pieci gadi.
“Jaunībā nostrādāju četrus gadus Cesvaines kolhozā, kur vienā grupā bija 30 slaucamas govis. Tad ar toreizējo vīru mums jau bija divi bērni. Pēc četru gadu darba un meitiņas piedzimšanas man rokās radās problēmas ar nerviem un man pateica, ka vairs nevaru slaukt tik daudz govju. Tā nu pārcēlāmies ar ģimeni uz Stradiem, lai šeit kolhozā strādātu ar mazāku govju skaitu. Man bija jāslauc 12 govis, un tās slauca ar aparātiem,” stāsta Veneranda.
Darbs kolhozā bijis grūts. “Strādāju dienām un naktīm ar trīs maziem bērniem. Divi jālaiž skolā, viens vēl maziņš. Diemžēl bērniem sanāca no tā ciest,” par tā laika realitāti teic Veneranda.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
