Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais un Valsts prezidenta izsludinātais likums stājās spēkā 1928. gada 25. februārī
Gulbenes pilsēta svin savu 98. jubileju, jo 1928. gada 25. februārī stājās spēkā likums, oficiāli papildinot Latvijas pilsētu sarakstu ar Gulbeni.
Vēsturnieks Anatolijs Savickis stāsta, ka 20. gadsimta 20. gados Latvijā norisinājās plašāka miestu pārdēvēšana par pilsētām, dodot tiem pilsētu pašvaldības tiesības. Visai ierasta prakse bija Saeimas lēmums par pilsētas tiesību piešķiršanu kādam konkrētam miestam, labākajā gadījumā pāris miestiem vienlaikus. Tomēr lielā miestu skaita dēļ Latvijā pilsētu tiesību piešķiršanas process ieilga. Miesti turpināja darboties uz 1920. gadā izdoto pagaidu noteikumu pamata. Pagaidu noteikumi miestiem paredzēja tādas pašas tiesības kā pilsētām, bet praksē izrādījās, ka nodokļu, pašpārvaldes un vēl citās lietās tā nav. Turklāt iedzīvotāju skaita ziņā miesti līdzinājās vai pārspēja vairākas jau pastāvošās pilsētas.
Sāka darbu pie speciāla likumprojekta izstrādes
Situācijas risināšanai Saeimas pašvaldības komisija sāka darbu pie speciāla likumprojekta izstrādes, kurā plānoja piešķirt pilsētas tiesības uzreiz 16 miestiem, starp kuriem bija arī Vecgulbenes miests. Zināms, ka 1927. gada rudenī likumprojekts bija sagatavots. Pirmo reizi Saeimas sēdes darba kārtībā to iekļāva jau 1927. gada 22.novembrī. Atbildīgie par likuma izstrādi aicināja deputātus to pieņemt steidzamā kārtā. Veiksmes gadījumā likums stātos spēkā 1928. gada 1.janvārī.
Likumprojekta galvenais referents bija Saeimas deputāts un pašvaldības komisijas pārstāvis Kārlis Būmeisters (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija). Viņš uzskaitīja galvenos argumentus par pilsētu tiesību piešķiršanas nepieciešamību miestiem, uzsverot, ka „miestu iedzīvotāji pilsētu kongresos vairākus gadus no vietas ir uzstājušies, lai viņiem dod pilsētu tiesības”. Tomēr deputāti savā balsojumā likuma pieņemšanu noraidīja.
Virza otru reizi
Otro reizi likumprojektu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem Saeimas sēdē virzīja 1928. gada 7. februārī. Par galveno referentu un likuma virzītāju atkal kļuva deputāts K.Būmeisters.
Jautājuma izskatīšana steidzamā kārtā šoreiz tika pieņemta vienbalsīgi. Vispārējās debatēs iesaistījās vairāki deputāti, kuri gan atbalstīja, gan noraidīja iepriekšminēto likuma projektu. Šoreiz ar 47 deputātu balsīm “par” un 35 “pret”, atturoties vienam deputātam, likums tika pieņemts.
Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals bija apmierināts ar Saeimas pieņemto „Likumu par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem” un 1928. gada 11. februārī to izsludināja. Likums sastāvēja no pieciem pantiem: pirmais uzskaitīja 16 miestus; otrais paredzēja saglabāt visus līdzšinējos miestu nosaukumus, izņemot Madonas apriņķa Vecgulbenes miestu, kuram piešķīra nosaukumu “Gulbene”; trešais noteica jaunizveidoto pilsētu domes deputātu skaitu – Gulbenē bija 17 deputāti; ceturtais apstiprināja pilsētu robežās pastāvošos ceļus, ielas un sabiedriskos laukumus par vispārīgā lietošanā esošiem; piektais noteica, ka attiecības un strīdus starp jaundibinātām pilsētām izšķir iekšlietu ministrs. Turklāt likums beidzot atcēla pagaidu noteikumus un pārgrozījumus par miestiem.
Šis Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais un Valsts prezidenta izsludinātais likums stājās spēkā 1928. gada 25. februārī, oficiāli papildinot Latvijas pilsētu sarakstu ar Gulbeni.
