“Bijusi situācija 11. februārī Jaungulbenē. “Latvijas Pasta” darbinieks bijis atbraucis pie seniora un pusstundu esot gaidījis aiz durvīm, kamēr seniors tās atver. Seniors vispār bijis ļoti sliktā veselības stāvoklī. Vai pasta darbiniekam bija pienākums izsaukt neatliekamo palīdzību vai ziņot pašvaldībai (pagasta pārvaldei, sociālajam darbiniekam, pašvaldības policijai) par ārkārtējo situāciju?” “Dzirkstelei” vaicā jaungulbeniete Anna.
Atbildi laikrakstam sniedz VAS “Latvijas Pasts” Komunikācijas un filatēlijas daļas komunikācijas speciāliste Inita Fedko: “Mūsu darbinieku pamata uzdevums ir savlaicīga sūtījumu piegāde neatkarīgi no tā, vai tā ir vēstuļu korespondence, preses izdevums vai pensija.
Taču pastnieku ikdienas darbā būtiska ir ne tikai precizitāte, bet arī cilvēcība un empātija, jo bieži tieši pastnieki ir daudzu senioru “logs uz pasauli”. Mūsu darbinieki nereti ir ne tikai liecinieki dažādām situācijām, bet arī iesaistās sarežģītāko risināšanā. To apliecina arī Jaungulbenē notikušais. Mūsu pastnieks ieradās klienta dzīvesvietā piegādāt pensiju. Konstatējot, ka klienta dzīvesvietā ir ļoti auksts, pastnieks painteresējās, vai klientu apmeklē sociālais darbinieks. Tā kā pensijas piegādes brīdī klienta rokas bija nosalušas, bija manāmi funkcionāli traucējumi, parakstīšanās par pensijas saņemšanu sākotnēji sagādāja grūtības. Rokām sasilstot, klients nepieciešamo dokumentu parakstīja, un nebija redzami citi klienta veselību un drošību apdraudoši apstākļi. Negūstot viennozīmīgu atbildi par sociālā darbinieka apmeklējumu, pēc darba dienas noslēguma pastnieks personīgi sazinājās ar pašvaldības sociālo darbinieci, lai informētu par klienta sadzīves apstākļiem. Ne tajā, ne nākamajā dienā un vēlāk neesam saņēmuši informāciju, ka klientam ir iebildumi par veikto pensijas piegādi. Ikviens pastnieks, pildot darba pienākumus, nav vienaldzīgs arī par savu klientu drošību un veselību. Ja ir redzams, ka klientam nepieciešama palīdzība, darbinieki vēršas pie attiecīgajiem dienestiem vai arī citām atbalsta personām. Darba pienākumu izpilde ir primāra, taču svarīgi ir būt klātesošiem brīžos, kad līdzcilvēkiem nepieciešama palīdzība.”
