Te ir oficiālās un neoficiālās tikšanās, un te sēžam arī mēs, Latvijas ārstu nākamā paaudze, gaidot atgriešanās laiku mājās.
30.
Te ir oficiālās un neoficiālās tikšanās, un te sēžam arī mēs, Latvijas ārstu nākamā paaudze, gaidot atgriešanās laiku mājās. Pēterburga ir mums laba pamāte… Kamēr dzīvošu, tikmēr šo pilsētu vienmēr pieminēšu ar cieņu un pateicību sirdī.
Ar katru mācību semestri kļūstam gudrāki, pašpārliecinātāki medicīnas zinātnē. Astotais mācību semestris ir kā maratons pa daudzo, vēl neapgūto mācību priekšmetu katedrām slimnīcās. Tiekam pie sava galvenā maizes darba priekšmeta – bērnu slimībām, gan infekcijām, gan bērnu ķirurģijas, ortopēdijas. Nopērku par grūti ietaupīto naudu visus desmit sējumus “Rokasgrāmata pediatrijā”. Nu esmu lepna!
Pasniedzēji arvien atgādina: “Ja zināšanu nav galvā, tās jāmeklē grāmatās. Par labu ārstu liecina plaša speciālās literatūras mājas bibliotēka.” Jau no agrākiem laikiem zinu spārnoto teicienu, ka students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedzina.
Bez aizrautības un pašuzupurēšanās pediatrijā nevar. Bērns nav pieaugušais miniatūrā, un tas, kas raksturo saslimušu pieaugušo, nav raksturīgs bērnam. Bērns vienmēr jāpieņem kopā ar māti, lai cik histēriska vai emocionāla viņa būtu. Mazulis ir savas ģimenes spogulis, un piekļūt pie vienīgās patiesības ir jāprot. Ja nav abpusējas uzticēšanās, nav arī panākumu. To visu mums māca.
Mācoties par svešiem bērniem, ar šausmām apjēdzu, cik daudz esmu palaidusi garām sava bērna attīstībā. Jābrīnās, ka viss tur mājās ritējis bez sarežģījumiem. Bet varbūt tikai es neko par meitiņas slimošanu nezinu? Esmu tik tālu un līdzēt arī varu maz. Liekas, ka bērns pat nav slimojis, vismaz ne tik nopietni, lai ziņotu man. Pastāv jau uzskats, ka savus bērnus un radiniekus ārstēt nevajag, jo emocijas var ņemt pārsvaru pār saprāta balsi. Ļeņingradas Pediatrijas institūta galvenā bāze ir bērnu slimnīca, ļoti līdzīga Bērnu slimnīcai Rīgā, kuras paspārnē beidzu 3.medicīnas skolu un daudz ko tur esmu iemācījusies. Nu neskatījos uz vienu otru slimību kā auns uz jauniem vārtiem. Gods un slava šīs skolas pasniedzējiem, jo uz tur gūto zināšanu pamata droši varēju būvēt pediatrijas saprašanas nākamo stāvu.
Arī bērnu barošanā mazie rīdzinieki baudīja Ļeņingradas medicīnas skolas atziņas, un arī tas nebija man nekas jauns. Humanizēto sauso maisījumu ēra vēl nebija pienākusi. Vecāki no piena virtuvēm nēsāja stikla pudelītes ar vajadzīgo “tumīti” vai kefīriņu. Bērni auga un attīstījās pareizi arī toreiz. Katram laikam sava mode.
Tikai dažas lietas nav mainījušās, un viena no tām ir dzemdības. Kā mācību priekšmets tas jāapgūst katram ārstam, un jau studiju gados jāpieņem vismaz desmit dzemdības.
