Vardarbības novēršanas sistēmā Latvijā būtiskākie klupšanas akmeņi ir darbinieku trūkums iesaistītajās iestādēs, psihologu, psihiatru, atkarību speciālistu un narkologu nepieejamība, kā arī nevienlīdzīgs atbalsta pakalpojumu klāsts dažādās pašvaldībās, izriet no pētījuma par vardarbības novēršanas sistēmu rezultātiem.
Šogad un pērn veiktais ex-ante pētījums veltīts aizsardzības, atbalsta sistēmas un atbalsta instrumentu pieejamībai no vardarbības ģimenē cietušām un vardarbību veikušām personām. Pētījumu veica Baltijas sociālo zinātņu institūts, un tā rezultāti šodien tika prezentēti tiešsaistē.
Baltijas sociālo zinātņu institūta pētniece Inese Šūpule norādīja, ka darbs veikts sistemātiski, vērtējot sistēmu no dažādiem aspektiem un dažādu mērķgrupu skatupunkta. Pētījumā izmantotas vairākas metodes, tostarp dokumentu analīze, Latvijas iedzīvotāju kopumu reprezentējoša aptauja un gadījumu izpēte.
Aptaujā, kas veikta sadarbībā ar pētījumu centru SKDS, piedalījušies 2005 respondenti. Tostarp 23% atzinuši, ka pēdējo piecu gadu laikā ir cietuši no vardarbības ģimenē. Statistiski būtiskas dzimumatšķirības netika konstatētas – no vardarbības ģimenē cietuši 25% sieviešu un 22% vīriešu, liecina aptaujas dati.
Vienlaikus aptaujas dati rāda, ka liela daļa cietušo nemeklē palīdzību. No respondentiem, kuri atzinuši, ka ir cietuši no vardarbības ģimenē, 41% par šo pieredzi nevienam nav stāstījuši, bet 62% pēc palīdzības nav vērsušies nekur.
No tiem, kuri palīdzību tomēr meklējuši, visbiežāk – 18% gadījumu – tā meklēta pie psihologa vai psihoterapeita. Valsts policijā vērsušies 11%, pašvaldības policijā – 9%, sociālajā dienestā – 7%, bet kādā nevalstiskajā organizācijā, kas sniedz palīdzību, – 4%.
Starp biežāk minētajiem iemesliem, kādēļ cietušie nav vērsušies policijā, minēta bezcerība un pārliecība, ka palīdzība nav gaidāma. Tāpat aptaujātie kā iemeslus palīdzības nemeklēšanai norāda to, ka pārkāpums, viņu ieskatā, nav pietiekami smags, kā arī vēlmi “tikt galā pašiem”.
Savukārt nevēršanos sociālajā dienestā visbiežāk respondentu vidū skaidrota ar priekšstatu, ka sociālais dienests nespēj efektīvi palīdzēt, bailēm no negatīvas attieksmes, neuzticēšanos un informācijas trūkumu par to, kur šādu palīdzību saņemt.
Pētījuma rezultāti arī rāda izteiktu plaisu starp sabiedrības priekšstatiem un cietušo faktisko rīcību. Respondenti, kuri pēdējo piecu gadu laikā nav saskārušies ar vardarbību ģimenē, visbiežāk norādīja, ka šādā situācijā vērstos Valsts policijā – 46% gadījumu. Pašvaldības policijā vērstos 35% aptaujāto, pie psihologa vai psihoterapeita grieztos 27%, savukārt nevalstiskajā organizācijā – 26%. Tikmēr tikai 14% norādījuši, ka nekur nevērstos.
Vērtējot iestāžu darbu vardarbības mazināšanā, sabiedrības vērtējumi kopumā ir atturīgi. No aptaujātajiem vislabāk vērtētas nevalstiskās organizācijas, kas sniedz atbalstu, tomēr arī šajā gadījumā 39% bijis grūti sniegt vērtējumu.
– Rīga, 20. apr., LETA
