Pagājušās nedēļas nogalē galvaspilsētā norisinājās “Rimi” Rīgas maratons, pulcējot vairākus tūkstošus skrējēju gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Dalībniekiem bija iespēja izvēlēties dažādas distances, sākot no īsākām līdz pat klasiskajam maratonam. Izaicinošāko 42 kilometru distanci šogad veica arī gulbeniete Simona Sniķe, kura veiksmīgi sasniedza finišu.
Startam “Rimi” Rīgas maratona dažādās distancēs kopā bija reģistrējušies 46 313 dalībnieki, kas ir pati vērienīgākā pasākuma vēsturē reģistrētā skrējēju saime. “Rimi” Rīgas maratons uzņēma ievērojamu ārvalstu dalībnieku skaitu – 6593 skrējējus no 116 valstīm, tas ir par 10 procentiem vairāk nekā 2025. gadā.
Lūzuma punkts
Simonai vienmēr ir paticis skriet, bet viņas komforta zona ir bijusi 5 līdz 10 kilometri. Kad Simona pagājušajā rudenī noskatījās Laumas Ozolas dokumentālo filmu par Samantu Petakovu, kura ir noskrējusi 300 maratonus, nu jau vairāk, viņa sajutās tik iedvesmota, ka sapratusi – maijā ir jānoskrien maratons un visi 42 kilometri. Simona saka lielu paldies savai trenerei Agnesei Šulcai par fizisku un morālu sagatavošanu!
“Sapratu, ka ir nepieciešams vērsties pie profesionāļa. Viņa man sastādīja skriešanas plānu. Pārrunājām arī par uzturu, mentālo sagatavotību,” saka Simona.
Viņa “Dzirkstelei” stāsta, ka treniņos bija iepazinusi sajūtu, kad ķermenis tuvojas tā sauktajam lūzuma punktam. Parasti tas iestājas ap 25. līdz 30. kilometru. Arī šoreiz maratonā viss noticis ļoti līdzīgi. Noskrienot aptuveni 30 kilometrus, radusies sajūta, ka noskriets jau ir diezgan daudz, taču tikpat nozīmīga distance vēl priekšā. Tomēr, kad tika pārvarēti vairāk nekā 35 kilometri, kļuva skaidrs, ka finišs vairs nav tālu. Šajā brīdī lūzums tika pārvarēts.
Skrējiena laikā galvā rosās dažādas domas. Sākumā to ir daudz. “Es skrienu regulāri jau ilgu laiku, un man tas ir veids, kā atbrīvot prātu un atpūsties. Ja citi meditē, tad es savu prātu un ikdienas nogurumu atpūtinu ar skriešanu. Ja trenējoties es skrienu viena, tad tas ir izaicinājums, bet, ja skrien maratonā, tad nepaspēj tā īsti sagurt un aizdomāties, cik tas ir grūti,” stāsta Simona.
Skriešanai ir jāpatīk
Viņa atzīst, ka pats pasākums ir ļoti motivējošs. Trasē ir līdzjutēji, citi skrējēji un dažādi punkti, kuros uzstājas mūziķi. Cilvēki uzmundrina, un tas dod papildu enerģiju turpināt. Šāda atmosfēra palīdz nedomāt par to, cik patiesībā nogurušas ir kājas. Īpaši spilgts brīdis bijis, skrienot uz Brīvības pieminekli, kur bija izveidota koru aleja. Tur pat asaras sariesušās acīs no saviļņojuma.
Viņas galvenais mērķis bija noskriet maratonu, un Simonai izdevās to paveikt 4 stundās un 25 minūtēs, tas atbilda viņas iepriekšējiem aprēķiniem.
“Mani ļoti pārsteidza, cik daudz cilvēku izvēlas tieši garo distanci. Tie bija vairāki tūkstoši skrējēju! Vēl vairāk pārsteidza dalībnieku dažādība – maratonu skrēja gan seniori, gan jaunieši, gan pāri. Tas nav tikai rūdītiem sportistiem, bet ikvienam, kurš ir gatavs izaicināt sevi. Es ar asarām acīs ieskrēju finišā!” stāsta Simona.
Viņa uzskata, lai skrietu maratonu, skriešanai vienkārši ir jāpatīk.
“Man patīk skriet, un man patīk arī dažādi izaicinājumi. Es vēlējos to paveikt, tāpēc mērķtiecīgi gatavojos,” stāsta Simona, kura arī nākamgad plāno piedalīties.
Viņa stāsta, ka “Rimi” Rīgas maratons piedāvā dažādas distances, starp kurām ir arī stafete. Ir doma, ka nākamreiz varētu piedalīties kopā ar ģimenes locekļiem – varbūt skriet stafeti vai arī izvēlēties vienādu distanci. Šim maratonam ir arī simboliskas medaļas, kas veidos kolekciju, un tas dod papildu motivāciju krāt pilnu komplektu. Pirmais ir burts “R”. Turpmāk katru gadu medaļa būs viens burts no vārda “Rīga”.
