Stāsts: Basils un Piperi

– Basilam varētu būt kādi četrdesmit gadi, – glaudīdama sirmā ēzeļa pieri, pusbalsī sprieda Flora – pusmūža sieviete, kura visu savu brīvo laiku un līdzekļus jau trešo gadu iegulda pašas izveidotā dzīvnieku patversmē.

– Lai gan, ja tā nopietnāk parēķinu… varbūt pat tuvu piecdesmit. Tolaik, kad nu jau mirušais Filipos šo ēzeli paņēmis savā saimniecībā, viņš tikko bija sasniedzis Kristus vecuma slieksni, tātad – trīsdesmit trīs gadus vecs, pilns enerģijas un plānu. Šo viņa stāstu labi atceros, jo tā ir vēl viena skumja liecība par lieliem sapņiem un milzīgu paļaušanos uz saviem spēkiem. Vairums Kipras laucinieku savulaik ir sapņojuši par savu saimniecību, sava vīnogu lauka iekopšanu, ražas ievākšanu un vīna tirdzniecību. Arī Filipos un Stefania tā stāvējuši sava zemesgabala malā un iztēlojušies savu labklājību līdz pat mūža galam. Diemžēl Tam Kungam priekš Filiposa bijis sagatavots cits dzīves scenārijs, kā viņš pats izteicās: tas gan jau sods par jaunības gados izdarītajām muļķībām. Sausās vasaras, kad jaunie stādi burtiski izdega, tad sievas slimība, kas izrādījās nedziedināma, un beigu beigās – dēla izraisīta avārija, kurā pats zaudēja dzīvību… Viens kā koks palicis savā piecu hektāru zemes pleķī, kas galu galā izrādījās neauglīgs. Varbūt tas tāpēc, ka neprata saimniekot, bet varbūt tāpēc, ka pēc visām šīm nelaimēm rokas nolaidās… Savu astoņdesmito vasaru Filipos tā arī nesagaidīja – izkalta kā žagars visu acu priekšā, neviens nespēja viņam līdzēt. Palika vien divistabu mājele piekalnē, vecais ēzelis Basils un tur, malējā voljērā, ēzeļa līdzgaitnieks Piperi – līdz pēdējam uzticīgais medību suņu tipa jauktenis. Pāris nedēļas pirms sasveicināšanās ar nāvi, ko laikam jau sajutis minam uz papēžiem, ar furgonu atgādājis abus mājdzīvniekus šurp, Filipos tā arī teica: “Viņi abi mani pārdzīvoja, laikam tāpēc, ka bija viens otram. Kā stutes, kā pleci.”

Pagriezām galvas uz to pusi, kur skanēja daudzbalsīgā suņu kakofonija, bet, stāvot pie ieejas žoga, neko daudz tāpat nesaskatījām.