Irēna Loseva Rankas pagastā par feldšeri strādājusi 28 gadus. Bijusi visu mīļota un grūtību, slimību brīdī gaidīta.
Irēna Loseva Rankas pagastā par feldšeri strādājusi 28 gadus. Bijusi visu mīļota un grūtību, slimību brīdī gaidīta.
Darbs nebija viegls, un Irēna atzīst, ka šajos gados vajadzējis kaut ko upurēt – un tā bija ģimene. Viņiem vajadzēja samierināties, ka nakts vidū mamma ir aizskrējusi, ka siltās vakariņas bija dažas stundas vēlāk, ka bieži vien līdz galam nepabeigtos darbus vīram vajadzēja paveikt vienam.
Tagad, kad smaga slimība Irēnai neļauj veikt feldšeres pienākumus, viņa apjautusi, ka labie darbi atmaksājas, jo grūtību brīdī jutusi atbalstu pat no tiem, kurus viņa lāgā nemaz nepazīst.
“1.aprīlī paliktu 28 gadi, kopš strādāju Rankas pagastā. Tomēr mana traģēdija novembrī lika pārvērtēt, ko es drīkstu un ko nedrīkstu turpmāk darīt. Vakarā dodoties gulēt, es nezināju, ka nākamajā dienā pamodīšos reanimācijas nodaļā. Man būtu Dieva izredzēta nāve – viegla un bezsāpīga. Galvas asinsvadā bija trombs. Bet man neļāva aiziet ne tuvinieki, ne kolēģi. Slimnīcā mani apciemoja paciente, kurai es nemaz tik daudz nebiju palīdzējusi, kura pati ar grūtībām staigā. Kā mamma viņa man apķērās un teica: “Mīļo meitiņ, tu mūs nedrīksti pamest. Es par tevi lūgšu Dievu” un es izturēju. Vēl Rīgā ārsti brīnījās, kā es varu runāt, jo viena ķermeņa puse bija nekustīga,” atceras I. Loseva.
Ir pagājusi dzīve, kur viss ziedots cilvēkiem. Irēnai neesot bijusi lielāka bauda un laime, ja pēc viņas vizītes pacients bija apmierināts, ja izdevās palīdzēt. Visi rancēnieši ir Irēnas ģimene, savējie. Jau trešajā paaudzē viņa ārstē vecākus, viņu bērnus, tagad mazbērnus. Pat tagad, kad Irēna vairs nav darba ierindā, viņi nāk ciemos, prasa padomu.
“Ir īstais laiks, lai strādātu, jo bērni izauguši lieli, viņiem katram sava dzīve. Es būtu varējusi dzīvot tikai saviem pacientiem, jo ir zināšanas, ir laiks,” atzīst Irēna.
Jūt Dieva aizsardzību
“Manā darbā Dievs stāvēja klāt. Neviens nekad visu nevar zināt. Man vienmēr laimējās. Reiz bija Vecgada vakars. Atbrauc pie manis puisis, kas, cērtot malku, pāršķēlis pirkstu. Atstāju pusceptos pīrāgus, devos uz veselības punktu šūt pirkstu. Pēc procedūras atļāvu no atlikušā puspolša pusi izdzert, bet pārpalikumu uzliet uz pirksta. Nākamajā dienā pirksts bija sācis veiksmīgi dzīt. Tagad līdzīgās situācijās ārsti kaulus savieno ar naglām, es iztiku ar to, kas man bija pie rokas,” atceras feldšere.
Kad Irēnai bijusi ar dēlu trīs mēnešu liela grūtniecība, viņu izsauca pieņemt dzemdības. Ātrā palīdzība nevarēja atbraukt. Sievietei ceturtās dzemdības. Piedzimis puisītis, bet, atverot dzemdību paketi, Irēna redz, ka tajā ir tikai šķēres un divi autiņi. “Man nebija ar ko nabu nosiet. Tad beidzot brauca ātrā palīdzība. Skrēju pretī, kritu, ceļus līdz asinīm atsitu, bet biju priecīga, ka dzemdības bijušas veiksmīgas, ka ieradās kolēģi vajadzīgajā brīdī. Pati sevi nežēloju un uztraukumā biju piemirsusi, ka pašai zem sirds ir maza dzīvība,” saka Irēna.
Viņa smej, ka līdzīgi kā Nemirstīgajam Kaščejam viņas dzīvība atrodas stikla kalnā. Otrajā kursā medicīnas skolā saslimusi ar meningītu. Divas diennaktis gulēja bezsamaņā, kļuva uz laiku akla. Savam draugam, tagadējam vīram, teikusi, lai meklē citu meiteni. Bet viņš Irēnu neatstāja. No jauna mācīja staigāt. Otrais dzīves pārbaudījums bija jaundzimušo dvīņu nāve, bet trešā – nesenā slimība, kura pārdzīvota tikai veiksmīgas nejaušības dēļ.
Vēlējās dzīvot savu dzīvi
Irēna pēc studijām Rīgas 4. medicīnas skolā nevēlējās palikt galvaspilsētā, kaut arī viņai piedāvāja labu, prestižu vietu. Viņa vēlējās dzīvot tālāk no pilsētas, kur jūt lauku vienkāršību un sirsnību.
“Tik ilgi biju nodzīvojusi kopmītnēs, ka es ar nepacietību gaidīju brīdi, kad varēšu iekārtot savu pastāvīgo vietiņu. Toreiz tā šķita liela laime – savs dzīvoklis. Paradīze. “Man četrus gadus jau bija draugs, kas manis dēļ bija gatavs uz visu – dzīvot tur, kur es vēlos, pielāgoties manām vajadzībām. Viņš arī kļuva par manu vīru, bet Ranka – par manām mājām,” saka Irēna.
Viņa piebilst, ka labam mediķim būt ir grūti. Jābūt gatavam sevi ziedot, jo tāds ir mediķu zvērests. Ja darbā bija ieturēta, tad mājās tuvākie cilvēki saņēma arī sarūgtinājuma devu. Darba dēļ raudājusi divas reizes
“Ranka man kā ienācējai šķita smaga vieta, kur cilvēki paši sevi dēvēja par indīgu tautu. Šeit ir cilvēki, kas neko neaizmirst. Nedod Dievs kādreiz paklupt. Bet es biju ar rancēniešiem apmierināta. Un ilgajā darba mūžā man bija tikai divi sāpīgi gadījumi,” secina Irēna.
Viņa salīdzina prakses laiku Vīksnā (Latgalē), kur vietējais feldšeris bijis Dieva vietā. Pārnākot mājās no darba, viņš pie savām durvīm atrada gan olas, gan pienu, gan krējumu un pat nezināja devēju. Rankā ir citādāk. Reiz ambulances uzgaidāmajā telpā sēž sieva, klēpī turot konfekšu kārbu. Ienākusi kabinetā, neko nesaka un noliek jaunajai feldšerei uz galda. Izrunājās par slimību. Neko neteikusi, paciente aizgājusi, atstājot saldumus.
“Jutos pazemota. Es saprotu, ka pateicībā par paveikto cilvēks var pasniegt nelielu iepriecinājumu, bet ne jau šādā veidā. Es jutos kā piekukuļota. Paņēmu kasti un atdevu to īpašniecei. Toreiz daudzi nodomāja – ko es skuķis atļaujos. Bet nākamajā reizē mums ar šo pacienti bija daudz sirsnīgākas attiecības,” norāda rancēniete.
Vienreiz, pabeigusi darbu, feldšere steigusies uz māju, lai pabarotu savu astoņus mēnešus veco bērniņu. Bet tajā brīdī piebraucis vīrs, kas mudinājis Irēnu pie slimās sievas. Irēna lūgusi uzgaidīt piecas minūtes, lai viņa paspētu uzsildīt putriņu bērnam. Vīrietis sācis kliegt, norādot, ka sieva kuru katru brīdi var nomirt, ka bērna pēc tiek upurēta viņas dzīvība.
“Aizbraucu uz viņu mājām. Sieviete pie galda ēda. Apstājos durvīs, un asaras saskrēja acīs. Slimā sieviete, kurai nedaudz palielināts asinsspiediens, pusdieno, bet manējais mazulis mājās raud.
Vēl pēc 15 gadiem satikos ar šo vīrieti, kad tas gulēja uz nāves gultas. Viņš mani pazina un brīnījās, ka es tik ilgi strādāju. Viņš bija sapratis savu toreizējo necilvēcību,” saka feldšere.
Jaunie ārsti dzenas pēc naudas
“Bieži vien pacientam pietiek ar to, ka viņu uzklausa. Sieviņai saslimis teliņš un no lielajām nepatikšanām bija paaugstinājies asinsspiediens. Atnāk raudādama, izkrata sirdi. Un kļūst vieglāk. Ne jau velti teikts, ka medicīnā 70 procentos gadījumu ārstē vārds. Ja izdodas atrast kontaktu ar cilvēku, tas ir sākums labam atveseļošanās procesam,” ir pārliecināta mediķe.
Pati, piedzīvojusi ārstēšanos Rīgas slimnīcā, atzīst, ka galvenais ir nauda.
“Ja tev tās nav, tad pacientam atliek nomirt. Man vajadzēja iziet magnētisko rezonansi. Bija gara rinda, un procedūru varēja veikt tikai pēc trijiemmēnešiem. Es nevarēju gaidīt. Norādīja, ka var arī bez rindas, bet tad par to jāmaksā 60 lati.Noteiktajā laikā esmu pie vajadzīgā ārsta kabineta durvīm. Nāk solīda, jauna kundze, īkšķa resnumā zelta ķēde ap kaklu. Pēc asāku vārdu pārmīšanas viņa saprata, ka esmu gatava maksāt, bet 60 latu vietā pieprasīja jau 85. Norādīju, ka man tik lielas summas nav, un viņa man bez emocijām atteica: Neiznāks, draudzenīt, par 60 latiem”,” atmiņās dalās Irēna.
Toreiz viņa raudāja ne jau par to, ka bija slikti. “Par to, ka ilgus gadus esmu strādājusi par mediķi, un, ja neesmu spējusi iedzīvoties miljonos, man brīvajā Latvijā ir jānomirst. Vecie ārsti neatļaujas šādu attieksmi. Jaunajiem patīk baltie halāti, cēli iet pa gaiteni ar lepni paceltu galvu, bet slimnieks viņam ir otrajā vietā,” ar nožēlu piemetina I. Loseva.
Viņa ir pārliecināta, ka ikviens darbs, kas darīts no sirds, ir Dieva svētīts. Irēnai bieži jautāts, kāpēc viņai dzīve tik grūta, ka viņa tādu nav pelnījusi. Bet Irēna, laipni smaidot, piebilst, ka ir augstāks spēks, kas nomērījis katru stundu un minūti. Visam ir jānotiek tā, kā tas notiek. Atgriežas viss – paviršība, neapdomīgi pateikts vārds, palīdzība un iecietība, un labi, ja tam visam pāri – mīlestība.
Vizītkarte
Dzimusi: 1953.gadā 6.janvārī Balvu rajona Tilžā.
Mācījusies: Rīgas 4. medicīnas skolā, ieguvusi feldšeres – vecmātes diplomu.
Strādājusi: Rankas ambulancē un Rankas arodvidusskolas veselības punktā.
Ģimene: precējusies, divi bērni – Kaspars un Līga. Ir sešus gadus veca mazmeitiņa Sabīne un Irēnas māmiņa. Šie divi cilvēki viņai ir pasaulē mīļākie.
Moto: darbs, kas paveikts no sirds, ir Dieva svētīts.
