Lejasciemiete Ilga Ritmane, būdama īsta lauciniece, apgalvo, ka lauki jau nekad nav tikuši līdzi pilsētai.
Lejasciemiete Ilga Ritmane, būdama īsta lauciniece, apgalvo, ka lauki jau nekad nav tikuši līdzi pilsētai. Tomēr viņā vairāk jaušams optimisms nekā pesimistisks noskaņojums. “Dzīvojam pieticīgi. Citreiz – labāk, citreiz – sliktāk,” godīgi saka Ilga. Viņasprāt, vajadzētu mainīt valdības politiku. Tāpat kā citus lauku cilvēkus, viņu uztrauc tas, ka samaksa par nodoto pienu ir zema. “Dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā šobrīd ir. Vaimanāšana jau nepalīdzēs,” uzskata Ilga.
Ilga ir dzimusi lejasciemiete un visu mūžu nostrādājusi kolhozā “Komunārs” lauku brigādē. “Darbs nebija no vieglajiem, jo laukos jau vieglu darbu vispār nav,” atzīst Ilga. Tagad, kā jau pensionārei, patiktu atpūsties, taču viņas pienākums esot rūpēties par mazbērnu labklājību. Kopīgi dzīvojot trīs paaudzes – Ilga ar vīru Jāni un dēls ar ģimeni, kurā aug trīs atvases – Līga, Ilva un Inārs. Ir sava saimniecība: lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 30 hektāri – un mežs. “Lai tagad saimnieko jaunie, mēs ar vīru jau varam tikai palīdzēt,” apgalvo Ilga.
Sevi uzskata par stipru cilvēku, kurš prot tikt pāri grūtībām. Skaistākie dzīvē esot bijuši jaunības gadi. Toties tagad rudens un ziemas garajos vakaros patīk adīt un lasīt grāmatas. Visiem, un it sevišķi mazbērniem, Ilga novēl labu veselību.
