Suns kopš senseniem laikiem ir cilvēka draugs, nevis ienaidnieks. Un tomēr suns nekad nav un nevar būt cilvēks, kaut pēdējā laikā ir sajūta, ka daudzi mūsu sabiedrībā to vēlētos. Lielākoties to gaida un pat pieprasa tie, kuriem pašiem nav suņu.
Jāsaprot, ka tiem, kuriem mājās ir suns, šis dzīvnieks ir ģimenes loceklis. Tomēr tur viņu pieņem un tur kā suni, nevis kā cilvēku. Suns ir sargs (tāpēc rej), draugs (luncina asti, pieglaužas un grib nolaizīt cilvēkam roku), kompanjons (izved saimnieku vai pat visu ģimeni pastaigā). Un tomēr tikai suns! Reizēm ir sajūta: ja Gulbenē nebūtu suņu, ļaudīm pietrūktu temata, par kuru trīt mēles. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka sabiedrība suni grib pataisīt par cilvēku! Kāpēc? Tāpēc, ka suns rej. Nedrīkst! Jāaiztaisa viņam mute ar uzpurni! Kā gan drīkst trokšņot un traucēt cilvēkiem?! Suns jātur ķēdē vai striķī, tas nedrīkst brīvi skraidīt pat savas privātmājas pagalmā! Kur nu vēl pamukt savā vaļā! Suns nedrīkst tuvoties cilvēkiem, jo var iekost vai nobaidīt! Bet varbūt suns grib izrādīt draudzību, vai tas neienāk prātā?! Reizēm gan liekas, ka cilvēki spēj nobaidīt suni ar savu naidīgo un tramīgo attieksmi. Suns nedrīkst skriet pakaļ kaķiem! Laikam tāpēc, ka kaķis ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā. (Lai gan kaķis bija tas, kurš sunim nozaga Brīvības grāmatu.)
Bet suns taču ir tikai un vienīgi suns. Un vēl arī ģimenes loceklis. Tomēr, lai kā mums gribētos, no suņa nevar prasīt cilvēcisku sapratni. Kopā ar saimnieku vai bez tā suns, kas ir pareizi, labestīgi audzināts, nekad nebūs bīstams cilvēkiem, ja vien cilvēki paši to neapdraudēs. Jā, suns saož bailes. Bet kurš gan no mums un kāpēc baidās no suņiem? Kad reiz mēs sapratīsim, ka mūsu pilsētā suņi ir un būs tieši tādi, kādus mēs paši tos uzaudzināsim?! Ja mums nebūs novārtā pamestu, neaudzinātu, cietsirdību jutušu cilvēkbērnu un suņu bērnu, nebūs arī pamata baidīties, ļauni tenkot un ienīst citam citu – cilvēkiem un suņiem.
