Gribam to atzīt vai negribam, tomēr, būdama atvaļinājumā, kārtējo reizi pārliecinājos, ka visa pamats ir Latvijas lauki un tas, ko uzņēmīgi cilvēki tajos audzē. Mēs visi kā viens varam pārcelties uz dzīvi pilsētā, bet, ja tirgū nebūs pieejami laukos audzēti dārzeņi, ogas un citi produkti, tad ātri vien ausim kājas, lai atgrieztos.
Mūs šodien mudina apspriest dažādus tālejošus attīstības plānus. Saprotu, bez labākiem vai sliktākiem plāniem nekad neesam iztikuši ne agrāk, ne tagad, tomēr, redzot, kā šodien cilvēki cīnās, nevis dzīvo laukos, pārlaižot skatienu vispārīgajām frāzēm par to, ka jāatbalsta uzņēmējdarbība, jāuzlabo infrastruktūra un tamlīdzīgi, šķiet, ka ausīs ieskanas apnicīga dziesma. Kur tad esam bijuši visus šos daudzos neatkarības gadus? Kāpēc esam nolaiduši ceļus tik tālu, ka nu jau ir grūti pa tiem atvilināt uz laukiem lielos uzņēmējus. Uzņēmīgiem cilvēkiem arī uzņēmējdarbība nav svešs termins, bet visi nevar gatavot stikla krelles, adīt zeķes vai pievērsties dažādu pļavas zālīšu kultivēšanai taisnās vagās. Cilvēki ir gatavi strādāt un konkurēt darba tirgū, bet, ja jaunietim, kurš tikko pabeidzis augstskolu, nav darba, ko veicot varētu pierādīt šo spēju konkurēt, tad par ko vispār varam runāt. Tautas saimniecību sagaida izaugsme. Diemžēl to nevar salīdzināt ar sēni mežā. Izaugsme būs tikai tad, kad atdzims lielās ražotnes, kamēr vēl nav kļuvušas par drupu kaudzēm. Latvija būs zaļākā valsts pasaulē. Būs gan, ja turpināsim pieļaut, ka lauki aizaug, ka par dzīvību tajos liecinās vien tukšas mājas, jo saimnieki būs devušies uz ārzemēm vai viņsauli.
