Tuvojas jaunais mācību gads, un jau redzu vakaros Gulbenes ielas “slīpējam” manāmi iereibušus bērnus un jauniešus, kuri svin atvadas no vasaras brīvlaika.
Naktī uz ceturtdienu, pastaigājoties ar suni, Dzelzceļa ielā jau pa gabalu pamanīju apmēram 13 gadus vecu meiteni, kura izplestām rokām stāvēja ceļa vidū un sajūsmā spiedza, kad viņu izgaismoja braucošu automašīnu ugunis. Šoferi bija spiesti braukt drosminiecei ar līkumu. Viņa ignorēja draugus, kuri izkliedza: “Ej nost, tevi taču sabrauks!” Droši vien arī es būtu iesaistījusies meitenes vešanā pie prāta, ja vien viņa pēkšņi nepaklausītu draugiem. Dzirdēju, kā viņa lūdzas, lai tie meitenei pasaka kaut ko labu. Balsī bija alkas pēc mīļuma, pēc uzmanības.
Esmu lasījusi, ka tieksmiapreibinātiescilvēkosizraisakropļotslaimesgēns, kas atbild par laimes hormona – serotonīna – izdalīšanos organismā. Ja šis gēns nefunkcionē, kā nākas, cilvēku vajā slikts garastāvoklis, stress, rezultātā viņu pārņem depresīvs stāvoklis. Tādam cilvēkam pat jauna mācību gada tuvums izraisa stresu. Smieklīgi, bet fakts!
Bieži dzirdu, ka tīņi, runājot par nākotnes plāniem, saka: “Vēlos būt laimīgs/laimīga.” Tik dīvains un reizē tik saprotams formulējums! Zinātnieki skaidro, ka arvien vairāk dzimst bērnu, kuri izjūt laimes deficītu. Tās esot vecāku, vecvecāku alkoholisma, izjukuša attiecību, konfliktu sekas. Nu un? Vai tad nav izejas no šī apburtā loka? Jā! Ja cilvēks vēlas pārmaiņas, viņš sāk ar sevi, savu domu, sava ķermeņa sakārtošanu, dienas režīma ievērošanu, izglītošanos. Tikai tā, ar pūlēm un darbu, cilvēks kļūst patiesi laimīgs.
