Vakar pilsētas ielās bērnu un pusaudžu rokās uzziedēja krāsainu gladiolu šķēpi, krāšņumā sacentās asteres un rozes, cīnijas un rūgtenās mārtiņrozes. Septembris laikam ir vienīgais no 12 mēnešiem, kas iesākas ar tik košu ziedu parādi.
Šajā laikā vienmēr atceros savu pirmo skolas dienu, kad, mērojot divus kilometrus līdz skolai, mirku asarās un ik pa brīdim iecirtu jauno kurpju papēdīšus ceļa smiltīs, tomēr mammas rokai piemita lielāks spēks par manu ietiepību. Biju nobijusies no nezināmā, it kā jau bērnībā apjauzdama, ka cilvēku visvairāk biedē tas, ko viņš nezina. Laikam jau pirmo skolas dienu nav iespējams aizmirst Šķiet, tā bija tik nesen, tomēr reizē tik sen.
Klausos, kā šobrīd tiek diskutēts par to, cik moderns solās būt skolu aprīkojums, kā darbināmas interaktīvās tāfeles un planšetdatori, ka skolotāji pārbaudījumu darbus saņems, izlabos un nosūtīs elektroniski, ka galvenā nav punktuāla uzdevuma izpilde, bet galarezultāts, ka skolās mācīties kļūs arvien interesantāk un aizrautīgāk. Jauki, jo arī mazie ķipari jaunajās tehnoloģijās orientējas labāk nekā mūsu paaudze.
Tomēr neko nevaru sev padarīt, bet man gribas, lai bērni grāmatas lasītu nevis internetā, bet turot rokās, lai veidotu glītu rokrakstu, nevis, lai dažādu burtnīcu rūtiņās ierakstītu “jā” un “nē”, lai cipari raudzītos uz pareizo pusi, lai sacerējums patiešām būtu sacerējums, nevis tēzes par konkrētu tēmu. Neiebilstu jaunajam, tomēr man šķiet, ka moderno tehnoloģiju pasaule padara mūs par bezemociju cilvēkiem. Kaut kas nepatīk “delete”, patīk – “enter”. Tikai viens klikšķis un viss nokārtots. Kur paliek sajūtas un izjūtas, kur emocijas, kas atdzīvojas cilvēkiem tiekoties aci pret aci? Tas viss taču vēl bija tik nesen, tomēr tik sen.
