Ministru prezidents Andris Bērziņš pieprasījis labklājības ministra Andreja Požarnova demisiju, jo viņš zaudējis premjera uzticību valsts nekustamā īpašuma apsaimniekošanā un arī neveiksmīgi vadījis veselības aprūpes sistēmas darbu.
Ministru prezidents Andris Bērziņš pieprasījis labklājības ministra Andreja Požarnova demisiju, jo viņš zaudējis premjera uzticību valsts nekustamā īpašuma apsaimniekošanā un arī neveiksmīgi vadījis veselības aprūpes sistēmas darbu. Pagaidām jauna kandidatūra ministra amatam nav izvirzīta. Ir skaidrs, ka izteiktais paziņojums kārtējo reizi saistīts arī ar politiskajām kaislībām, kas pirms vēlēšanām kulmināciju sasniegs ne reizi vien.
Vienkāršajiem cilvēkiem no tautas ir gluži vienalga, vai ministrs ir Požarnovs, Makarovs vai Šķēle. Ikvienam ir skaidrs, ka veselības aprūpes politiku valstī jau vairākus gadus īsteno galīgi šķērsām. Krīze nekad neiestājas vienā dienā, bet gan pakāpeniski – vai nu neapzināti, ko sekmē nolaidība, vai neprasmīgas saimniekošanas rezultātā. Diezin vai Latvijā atrastos kāds iedzīvotājs, kas šodien būtu apmierināts ar situāciju veselības aprūpē. Kā televīzijā vēstīja informatīvs ziņu raidījums, no praktizējoša ārsta darba atteikušies jau vairāki profesionāli šīs jomas lietpratēji. Viedokli par nespēju turpināt darbu šajā nozarē finansiālu apsvērumu dēļ pauduši arī citi medicīnas pārstāvji.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija jau izteikusi savu nostāju, ka mudinās ārstus lauzt līgumus ar slimokasēm, ja valsts ar līdzekļu ierobežojumu bremzēs ārstu prakšu attīstību un drīzāk otrādi – sekmēs viņu grimšanu parādos un nevēlēšanos strādāt. Vienai daļai sabiedrības šķiet, ka ārstiem nemaz neklājas tik slikti, jo viņi ir tie, kas biežāk saņem arī kukuļus, bet lielāki cietēji ir pacienti, kas nespēj samaksāt par medicīniskajiem pakalpojumiem, kam cenas tikai sadārdzinās.
Labi saprotams, ka nestabilā situācija veselības aizsardzībā valstī nav vienīgā nozare, kur trūkst sakārtotības. Valdības aparātam, šķiet, saprātīga saimniekošana tautas labklājības labā nekad īsti nav bijusi ielikta rokās. Ar katru dienu arvien vairāk pārliecināmies, kā tā slīd no grožiem ārā. Ko viņi var saprast, ja ir tik tālu no reālās dzīves ainas Latvijā, kur viena daļa sabiedrības ir maznodrošināti vai vēl sliktāk – nabagi. Ko gan progresīvu var uzsākt valdība, ja tai tauta nav tuva un iemīļotāka nodarbe ir savstarpējā cīņa par ietekmīgiem amatiem un naudas sadali.
Smieklu šalti parasti rada gaidāmās vēlēšanas, kad partijas cenšas sacensties reklāmas kampaņas organizēšanā – kura kuru pārspēs. Žēl, ka neviens nerīko konkursu, kura partija ir prasmīgākā tautas vervētāja pirmsvēlēšanu laikā. Sabiedrībai jau sen ir vienaldzīgi gadiem dzirdētie neauglīgie partiju solījumi. Droši vien arī šoreiz cietēja nebūs neviena partija, bet gan tie, kas allaž paliek apmuļķoti. Un mēs visi labi zinām, kas tie ir.
