Viņdien satikāmies ar kaimiņu Jēci. Šis bija tādā jautrā omā un smiedamies man jautāja, par cik procentiem es esot kļuvis gudrāks pēc labklājības ministres Ilzītes ciemošanās mūsu novadā.
“Jēci, tā bija vērienīga runa! Tā iedvesmo un dod cerību daudziem nabagiem. Man gan netīk, ka mani uzskata par nabagu un salīdzina ar citu Eiropas Savienības valstu pensionāriem – sak, lūk, kāds tu esi un cik turīgi ir viņi. Es to zināju tāpat un sen. Jau kopš Repšes kunga pirmā politiskā uzgājiena, kad teica: kā var nesolīt, ja gaida… Nu būs viņa otrais politiskais uzgājiens. Diez ko tagad solīs. Būs izdomāta jauna programma.”
“Nu ja,” Jēcis saka, “daudzi dažādu programmu izstrādātāji un ieviesēji aicina mūs pārkārtoties, jo tikai tā esot cerības izdzīvot. Mana Amālija arī grasās pārkārtoties. Tagad sēnes būšot galdā no pirmdienas līdz piektdienai. Piedevām – vārīti kartupeļi mundierī. Bet sestdiena un svētdiena būšot atslodzes dienas – zāļu tējiņas un divas olas.”
“Jā, Jēcīt, dzīvē visu laiku ir jāpārkārtojas un jāpārveidojas. Bet mēs nemākam, jo esam par veciem un godīgiem. Nemākam melot un šmaukties. Baidāmies pēc nāves tikt ellē. Mūs ir pārņēmis baiļu sindroms. Man arī gribas paceļot pa novadiem, uz Rīgu aizbraukt tā vienkārši, nevis ģimenes ārsta sūtītam pie gudrākiem dakteriem. Nu trūkst mums tās naudas un ilgi vēl trūks. Bet tās trūkst arī jauniem cilvēkiem. Nav par ko nopirkt skolas somas un daudz ko citu, bet bērni prasa. Viņi vēl īsti neizprot, kāpēc vieniem ir viss, bet citiem jāgaida, kad saziedos naudu. Tāda ir tā pasaule un demokrātija. Vienmēr kādi ir pārāki par citiem.”
