Kārtējo reizi dzirdot vārdu REFERENDUMS, uzmetas zosāda. Nu ko var ņemties!? Vai cita nekā nav ko darīt, kā tikai kaut ko paģērēt: mums vajag to un to!
Pagājušogad krievvalodīgie cīnījās par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Zaudēja. Arī referenduma organizēšanā ieguldītie 1īdzekļi tika velti izšķiesti. Vai mums nav kur naudu likt? Šogad atkal pieprasa, lai automātiski piešķirtu pilsonību visiem Latvijas nepilsoņiem. Kas viņiem vairāk nekā divdesmit gados ir liedzis naturalizēties? Neuzņēmība, slinkums vai principi? Bet varbūt visu to var nosaukt daudz vienkāršāk – par necieņu pret valsti, kurā dzīvo.
Ja vēl uzrodas kūdītāji, kas gatavi sašķelt sabiedrību, tad uzreiz sāk ost pēc dūmiem, jo lielajai kaimiņvalstij šķiet, ka Latvijā netiek ievērotas cilvēktiesības. Izprovocēt var diezin ko! Bet varbūt ir mērķis uztaisīt kārtējo vētru ūdens glāzē?
Piekrītu mūsu valsts vadītājiem, ka referenduma rīkošana par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijas nepilsoņiem grauj valstiskuma pamatus. Gribi dzīvot Latvijā – esi šai valstij lojāls! Neslinko, bet mācies Latvijas vēsturi, latviešu valodu, kārto naturalizācijas eksāmenus un būsi pilntiesīgs Latvijas pilsonis ar balsošanas tiesībām. Domāju, ka tā iegūt Latvijas pilsonību ir daudz lētāk un vienkāršāk.
Ir taču tik daudz krievu tautības cilvēku, kam tas nav šķitis grūti! Reizēm gan šķiet, ka vienam otram (šajā gadījumā “PCTVL”) vienkāršāk ir vākt parakstus, organizēt referendumu un kāroto iegūt “na haļavu”. Būt vai nebūt pilsonim ir katra paša brīva griba. To nevar piespiest ar varu.
